Melisa
-Esi pārliecināta, ka viss būs labi? - Vaicāju Lorijai, kamēr viņa ieloko manus matus vieglos viļņos.
-Protams. - Viņa pasmaida man pretī spogulī ar savādi šķelmīgu smaidu, it kā jau zinātu, kas mani gaida.
Turu rokās vēstuli un nemitīgi to pārlasu atkal un atkal. Es, protams, saprotu, ko nozīmē viņa paraksta beigās – "A". Bet kāpēc tagad un tik negaidīti, bez jebkādiem paskaidrojumiem?
Lorija ķeras klāt manai sejai, un es nemaz nejautāju, kur viņa iemācījusies kļūt par frizieri un grimmētāju.
Ļauju viņai darboties ap mani, it kā es būtu kāda svarīga persona un pēc dažām minūtēm man jāsniedz koncerts milzīgas auditorijas priekšā.
Sofija tikmēr mani iesmaržina, un lai gan ir daudz par daudz, es neuzdrošinos viņai iebilst.
Atverot skapi, secinu, ka man nav nevienas svinīgas kleitas, izņemot tās, ko vilku toreiz, ka Alekss mani bildināja... Es to nevēlējos vilkt, tomēr Lorija piespieda, jo tas bija vienīgais jēdzīgais apģērba gabals, kas man saglabājies.
Kleita vēl aizvien smaržo pēc tā vakara, un tā man uzdzen savādi sērīgu sentimentu, bet es to necenšos izrādīt. Es negribu sabojāt nedz vakaru, nedz grimmu, kurš patiešām ir lielisks un nepārspējams. Raugos uz sevi spoguļattēlā un prātoju, kad pēdējo reizi es izskatījos tik... starojoša un dzīva.
Manas acis ir izceltas ar gaišām acu ēnām, kas kaktiņos pāriet tumšākās nokrāsās. Mana seja ir nevainojami iekonturēta, es izskatos tik aristokrātiska un gracioza. Es neizskatos pēc sevis. Īsie mati ir ieguvuši jaunu stilu – tie ir viļņaini un mirdzoši.
-Pelnrušķīt, beidz skatīties uz sevi ar tādu apbrīnu! Tava kariete pēc 10 minūtēm būs klāt! - Lorija mani atgriež realitātē.
Pasmaidu un pieceļos kājās, nogludinot eleganto melno kleitu, kas sniedzas nedaudz virs ceļiem. Lorija man palīdz uzvilkt baltu žaketi, ko viņa aiz laba prāta man aizdeva ar norunu, ka to nenosmērēšu, bet par to es nevaru galvot.
Uzvelku kājās īsos zābaciņus uz papēža un kažoku, kas liek man izskatīties greznākai. Lorija piespiež man uzlikt galvā hūti.
-Vēl tikai trūkst cigāra zobos. - Viņa ķircinās, vērodama mani no papēžiem līdz matu galiem, - Bet vispār tu izskaties satriecoši. Tavs pielūdzējs būs gar zemi. - Viņa piemiedz ar aci, un es viņai iemetu ar turpat esošo kurpi. Lorija pēdējā brīdī izvairās un parāda man mēli.
Zinu, ka man ir jādodas lejā, lai stātos viņam pretī, bet es nevaru līdz galam saņemties. Pie manis pieskrien Sofija un apķeras ap vidu.
-Tu esi tā kā princese no manas grāmatas! - Viņa ar lepnumu balsī saka, - Un tu labi smaržo. - Meitēns piebilst.
-Paldies, mīlulīt. - Es atbildu, rīdama aizkustinājumu.
-Nāc Sofi, Melisai jābrauc prom. - Lorija atraisa Sofijas rokas no mana ķermeņa un pievelk bērnu sev klāt.
-Tu būsi atpakaļ? - Viņa cerīgi vaicā, skatoties uz mani ar Lorijas acīm. Vienā mirklī viņa ir tik līdzīga Oliveram, bet jau nākamajā – savai mammai.
-Tad jau redzēsim, bet es tev noteikti izstāstīšu, kā man gāja. - Apsolu, un Sofija uzreiz pasmaida.
-Tiešām? - Viņa vēlas izrauties no Lorijas skavām, bet viņa tur bērnu pārāk cieši.
-Apsolu. - Atbildu un nosūtu viņai gaisa skūpstu. Lorija man piemiedz ar aci un tad es izeju pa durvīm, pretī savam liktenim.
Ārpusē mani sagaida dzestra vēja brāzma tieši sejā un taksometrs. Neesmu droša, ka tas ir īstais transports, kas man būtu jāgaida, līdz no mašīnas izkāpj šoferis.
Viņš apliecina, ka ir kāda džentlmeņa uzdevumā un man noteikti ir jānokļūst paredzētajā vietā laikus.
Kad esmu iekāpusi mašīnā, kurā ir silts un skan patīkama mūzika džeza stilā, šoferis iedod man acu apsēju, jo es nedrīkstot redzēt, kurp mēs braucam.
-Vai šī ir nolaupīšana? - Es nopietni jautāju.
-Tā varētu teikt. - Viņš tikpat nopietni atbild, bet pēc minūtes sāk nevaldāmi smieties.
Neskatoties uz to, ka es neko neredzu, jūtu, ka sākam kustēties.
Atspiežu galvu pret mīksto sēdekli un aizveru acis, lai gan tāpat nekas jau nemainās. Vēderā savādi kņud, bet es cenšos tikai pēc iespējas mierīgāk elpot, lai aizgaiņātu šīs sajūtas. Man vairs nav 18, es nevaru būt iemīlējusies pusaudze. Lai gan... kāpēc nē? Nekad agrāk es nevienu neesmu mīlējusi tā pa īstam.
Nezinu, cik ilgi braucām, bet auto beidzot apstājas. Es gaidu, kad šoferis atļaus noņemt apsēju, bet tas nenotiek.
Viņš aizcērt savas puses durvis un tad atver manējās. Atkal sajūtu asu vēja brāzmu pret ādu un saraujos. Es nezinu, kur mēs atrodamies. Mežā? Pļavā?
Vai mani tagad izvaros un tas viss ir biijis tikai lēts triks? Manāmi nomierinos, kad izdzirdu mašīnu pabraucam garām.
Šoferis satver manu roku un palīdz izkāpt.
-Vienkārši sekojiet un uzticieties. - Vīrietis mierīgā balsī saka, un es tā arī daru. Pati nezinādama, kāpēc.
Mēs ejam pa asfaltētu ceļu, jo manas apavu zoles nemitīgi pret to atsitas. Dzirdu luksofora skaņu, kas paredzēta cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Mēs ejam vairākas minūtes un abi klusējam. Tas noteikti izskatās ļoti dīvaini.. taksometra šoferis ved sievieti ar apsēju uz acīm.
-Uzmanieties, pakāpieni! - Viņš brīdina, un es sāku cilāt kājas tā kā tāds stārķis. Tas izskatās vēl smieklīgāk, bet labi, ka neviens neredz manus svilstošos vaigus.
Tad pēkšņi mēs apstājamies kā zemē iemieti. Šoferis atlaiž manu roku, bet to uzreiz satver kāds cits. Tā ir silta un maiga. Tirpiņas izskrien cauri visam ķermenim.
-Paldies. - Zema balss ierunājas. Tas nav Alekss.
Panika sāk pārņemt manu prātu, un es jau grasos noraut to sasodīto apsēju, bet viņa rokas mani apstādina.
-Mēs iziesim cauri zālei un būsim klāt. - Vīrietis paskaidro. Zālē skan patīkama, nomierinoša mūzika, un ir jūtama vīraka smarža.
Mēs atkal apstājamies.
-Esam klāt. - Viņš paziņo un atkal jūtu, ka mana plauksta iegulstas citā. Kas notiek?!
Plaukstu es pazīstu. Man no acīm noņem apsēju. Kādu brīdi es tās mirkšķinu kā tāda muļķe.
Tad es viņu ieraugu un visu atmosfēru. Aleksis stāv, satvēris manu plaukst savā.
Visapkārt mirgo mazās svecītes. Par spīti tam, ka esam uz āra terases, man vairs nesalst.
Uz galda stāv vīna pudele un glāzes.
-Sveika. - Aleksis beidzot ierunājas, - Es gribēju tev atvainoties par visu un lūgt piedošanu. - Viņš galanti noskūpsta manu plaukstas virspusi.
Vīrietis satver manu roku un palūdz uzgriezt skaļāk mūziku.
Bez liekām runām mēs sākam dejot, un mums pie kājām ir visa Rīga! Vienā brīdī man šķiet, ka es sapņoju, bet neuzdrošinos sev iekniebt. Es nevēlos no šī sapņa pamosties.
