local-stats-pixel

Tukšums. 570

132 0

Lorija


Mēs liekam taksometra šoferim apstāties kādu kilometru no vajadzīgās vietas gadījumā, ja tur kāds būs. Izkāpjam ārā no mašīnas, bet Melisa pagūst vēl samaksāt par braucienu. Kopš viņa ir Latvijā, viņa maksā par visu – pārtiku, dzīvokli, ārsta pakalpojumiem.


Es jūtos pārāk vainīga viņas priekšā, it kā mans galvenais mērķis būtu Melisu padarīt pliku un nabagu. Visu ceļu viņa bija ļoti iegrimusi savās domās, un es pieņemu, ka ne jau viņas prāts bija nodarbināts ar to, kā tikt iekšā mājā un ko tur iesākt, bet tas bija Daniels.


Gandrīz vai taustāmi jūtu viņas izmisīgās alkas pēc puiša, kuram, šķiet, viņa patiesi ir pieķērusies. Mēs neesam daudz par to runājušas, jo tas nozīmētu, ka būtu jāpiemin arī Roberts un... Olivers. Savukārt, tas nozīmē, ka mums būtu jādodas atpakaļ pagātnē un tur es vairs nevēlos nonākt. Es nevēlos no jauna iet atkal un atkal cauri tai ellei, ko abas esam piedzīvojušas.


Mani realitātē atgriež taksometra motora rūkoņa. Abas nolūkojamies, kā mašīna aizslīd pa zemes ceļu dziļāk mežā un pēcāk izgaist pavisam.
-Es ceru, ka tas būs ātri un nesāpīgi. - Melisa manāmi saraujas.
-Vai tev vēl aizvien...? - Man kaut kas iesprūst kaklā. Tas ir milzīgs, nenorijams kamols.
-Visas rētas vēl aizvien ir turpat. - Viņa nevērīgi papurina galvu, it kā cenzdamās aizgaiņāt drausmīgās atmiņas, tomēr par nožēlu mēs taču abas zinām, ka tas nav iespējams.


Man nav ne jausmas, ko viņa īsti tur piedzīvoja, tomēr es pieņemu, ka tas varētu atstāt dziļas rētas uz visu atlikušo dzīvi. Mēs lēniem soļiem sākam soļot uz vajadzīgo vietu.
Mēs atkal klusējam – ir pagājuši tik daudzi gadi kopš pēdējo reizi normāli komunicējām. Es vairs neprotu to darīt un, šķiet, viņa ne tik. Klausos, kā zem mūsu apavu zolēm sitas sīkie grants akmentiņi un atceros to dienu, kad tikām ārā. Arī tad skaņa bija identiska, tikai izjūtas daudz citādākas. Es pat nezinu, ko īsti tajā brīdī jutu – prieku, apjukumu, naidu, dusmas, sāpes.


-Es kaut ko uzticēju Danielam. - Es iesāku, apzinoties, ka man ir jāpastāsta itin viss.
-Viņš man nav neko teicis, ja tu par to. - Melisa atbild, lūkodamās tikai uz ceļu.
Pastāstu visu sīki par meiteni Katrīnu, kuru ilgu laiku uzskatīju par savu Sofiju, kā arī to brīdi, kad nogrūdu kādu sievieti, kura pēcāk pati mērcējās savā asins peļķē.


-Tā tad tu viņu nogalināji? - Melisa vaicā un beidzot es esmu likusi viņai uz mani paskatīties.
-Es nezinu.. Tur jau tā lieta. - Nedaudz pielieku soli, cerot, ka šī tēma tiks slēgta tiklīdz ieraudzīsim milzīgo ēku, ko bērnībā uzskatījām par savām otrajām mājām.


-Bet ja tu esi viņu nogalinājusi.. tad mums nav jēgas vākt nekādus pierādījumus. Varbūt tevi... - Melisa grib pateikt to, ko pati jau esmu simtiem reižu pārdomājusi.
-Jā, mani iesēdinās, bet tādā gadījumā es vēlos, lai aizbildniecība pāriet tavā pusē. Es negribu, lai mana meita aug pie tā monstra, kurš viņai māca ienīst pašai savu māti. - Es izgrūžu caur zobiem, cerot, ka lieki neapgrūtināšu Melisu ar savu vēlmi.


-Mēs viņu atgūsim. - Melisa saspiež manu plaukstu, un mēs turpinām doties, klausoties vēja skaņās, kad tas pieskaras koku galotnēm. Par spīti dzestrajam rudenim, diena ir silta.
Kad esam sasniegušas pirmo dzīvajo māju, es no mugursomas izvelku melnbaltu, nodzeltējušu fotogrāfiju un mēs to salīdzinam ar to ēku, kas ir mums pretī.


Tie paši augstie vārti, tas pats krāšnais dārzs.. nez kurš par to rūpējas pēc Hildas tantes nāves? Varbūt māte.. Viņas taču galu galā bija labākās draudzenes mūža garumā.
Kad esam pie pašiem vārtiem, pamanām, ka mājas priekšā stāv sarkana mašīna. Mēs ar Melisu nedroši saskatāmies.


-Tā noteikti ir mātei. - Melisa izsaka savu spriedumu.
-Varbūt ar viņu ir arī Sofija? Mēs varētu viņu vienkārši nolaupīt! - Sirds uzreiz pukst divreiz straujāk.
-Mieru, Lorij. - Melisa saka skarbā balsī. Viņa cenšas mani sapurināt, - Mums jādodas gar mežmalu, lai neviens mūs neredz. Tad jāiekļūst iekšā pa sētas durvīm vai logu. - Viņa saka, vilkdama rokās gumijas cimdus.


Mēs lavāmies tā, kā Melisa teica. Cauri brikšņiem, kur zari ķeras matos un skrāpē seju, tomēr Sofijas dēļ es esmu gatava uz visu.
Māja ir milzīga un tikpat biedējoša kā agrāk, tomēr mums nebija izvēles. Māte vienmēr mūs šeit sūtīja, bet iemesls nebija zināms.
-Ja viņa tiešām tur ir, tad tas ir idēali. - Melisa runā pieklusinātā balsī un izņem telefonu, lai uzņemtu bildi.


-Kāpēc? - Es neizprantē jautāju.
-Es viņu izprovicēšu, bet tu dabūsi pierādījumus. Elementāri. - Melisa atbild.
Arī otrā pusē ir milzīgi vārti tomēr viņai atkal ir plāns.
-Es iemetīšu mežā pāris plaukšķenes. Visi, kas būs mājā, note

ikti izskries ārā, taču tikmēr mums būs pāris minūtes, lai pārrāptos pāri žogam un iekļūtu mājā. - Viņa saka, gatavodama solīto.
Pēc laiciņa atskan tāds troksnis, kas apdullina bungādiņas, bet no mājas tiešām izskrien kāds. Viens cilvēks. Es nespēju saskatīt tā seju, tikai siluetu.
-Aiziet! - Melisa iesaucas un sāk rāpties pāri žogam. Es sekoju, bet neesmu tik veikla. Narkotikas ir atstājušas savas sekas. Esmu pārāk vāja, tāpēc Melisai nākas man visu laiku palīdzēt.
Kad esam pāri, mēs tuvojamies mājai. Melisa ilgi nedomājot, izsit pirmā stāva loga stiklu un ierāpjas iekšā.


Es sekoju, jo kas gan man cits atliek.
Mēs atkal esam bērnības istabā.
Jūtu, kā cilājas māsas krūtis. Te viss izskatās tik īsts un pretīgs...
Man gribas vemt, taču tam nav laika. Klusiem soļiem bīdāmies tālāk.
Nelabums kāpj kaklā. Iedomājos to alu, kurā gulēja Olivers žurku aplenkts. Galu galā ļauju kuņģa saturam izgāzties uz istabas grīdas.


Gaitenī sadzirdam ātrus soļus, kas tuvojas istabai. Pēkšņi Melisa no jostas izņem ieroci un notēmē to uz durvīm.
Vai viņa būtu gatava nogalināt māti?

132 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000