local-stats-pixel fb-conv-api

Tukšums. 560

116 0

Melisa


Paņemu telefonu rokās, vēlēdamies pazvanīt Danielam, taču es to nespēju izdarīt. Es nezinu, kas mani attur, tomēr es kā tāda muļķe stāvu pie loga, mēģinādama saņemties tam, kas agrāk šķitis tik pašsaprotams.


Es nezinu, cik ilgu laiku man vēl nāksies šeit uzkavēties, tomēr jau tagad mani māc ilgas pēc siltās Kalifornijas, zeltainajām pludmalēm un stindzinoši auksto okeāna ūdeni, un, protams, Danielu. Mēs tik ilgi strādājām pie attiecībām, un es negribu tagad tās bezatbildīgi palaist vējā.


Lai novērstu domas, es sāku piekārtot nekārtīgo dzīvokli. Kamēr Lorija ir devusies pie narkologa, es apsolīju, ka parūpēšos par dzīvokli un pusdienām. Viņai pēdējie mēneši nav bijuši tie labākie, tomēr man negribas neko pārmest, jo mēs neviens neesam ideāli.


Sāku ar putekļu noslaucīšanu, pēc tam izslauku istabu un to arī uzmazgāju, jo, šķiet, pēdējo gadu laikā tā nav saņēmusi nevienu mitruma devu, ja vien neskaita alkoholu, kas šeit ir izliets tik dāsni un regulāri, ka jau iesūcies grīdas dēļos.


Savācu Lorijas istabā izmētātās mantas un akurāti salieku tās paredzētajās vietās. Atrodu gultā nevērīgi mētājamies grāmatu par to, kā atsākt dzīvot normāli. Lorija tajā ir ielikusi grāmatzīmi, tomēr es vēlos lai šeit viss izskatītos patiešām perfekti un sakopti, kad viņa pārradīsies, tādēļ nodomāju ielikt to viņas atvilktnē.


Tur mani sagaida nepatīkams pārsteigums. Atrodu vairākas pavisam jaunas šļirces un baltu pulverīša paciņu. Man nav ilgi jādomā, kā šīs divas lietas tiek pielietotas praksē. Lorija solīja, ka ir apņēmusies pārstāt lietot tos sasodītos draņķus, taču laikam nav spējusi no tiem atbrīvoties.
Savācu to, ko viņai patiešām vairs nevajadzēs un nolemju vēlāk no tiem atbrīvoties. Es patiešām vēlos, lai viņa atgūtu Sofiju, tomēr tādā gadījumā viņa vairs nekad nedrīkt atļauties domāt ne par vienu no narkotiskajām vielām. Es ceru, ka viņa būs tik stipra, jo pretējā gadījumā šis viss laiks ir vējā izmests.


Viesistabā mani pārbiedē kāds vīrietis, kurš ir iekritis dīvānā, kuru es izmantoju par savu guļvietu. Viņš uzceļ dubļos nobristos zābakus uz mazā kafijas galdiņa un pārvelk pāri sejai kapuci.
-Hei! - Es iesaucos, nezinādama, no kurienes viņš ir uzradies vispār!
Vīrietis paceļ kapuci. Īsajā brīdī pamanu, ka arī viņa rokas klāj dūrumu pēdas, kuras pārklājušās plānām krevelītēm. Skats liek man noskurināties.


-Kas tu tāda? - Viņa acīs jaušas apjukums, kaut gan grūti saprast, vai tas patiešām varētu būt tamdēļ, ka es esmu svešiniece vai tas ir radies narkotisko vielu iespaidā.
-To pašu es gribētu zināt par tevi. - Atbildu, sakrustodama rokas uz krūtīm. Aizmirsu, ka es tajās turu narkomānu sapni...


-Es esmu Lorijas dzīvokļa biedrs. Ivo. - Viņš atbild un pieraušas gultā sēdus, noņemdams netīrās kājas no galda, - Un tu? - Skatiens ir piekalts baltajam pulverim manā rokā.
-Es esmu viņas māsa. - Lakoniski atbildu. Man nav laika ar viņu tērzēt. Es tikai vēlējos zināt, kas viņš tāds ir, jo Lorija netika neko minējusi par kaut kādu mistisku istabas biedru, kurš drīzāk atgādina dzīvu mironi, ne cilvēku.


-Uhh.. Tā tad, tu arī duries. - Tas ir secinājums, nevis jautājums, - Pats pirmais dūriens bija labākais, kas ar mani notika dzīvē. Tev taču arī? - Ivo neliekas mierā.
-Nē, es neduros vai kā nu to sauc. Es negribu, lai Lorija to darītu. Es zinu, ka tevis dēļ viņa to sāka darīt! - Mani vārdi ir pārāk uzbrūkoši šim svešiniekam, tomēr man tie bija jāpasaka.
-Katram cilvēkam dzīvē ir izvēles. Tev nav tiesību viņai neko pārmest. Tu nezini, kā tas ir – nonākt pavisam citā pasaulē, kurā sāpes ir svešas. - Viņš aizver acis un nedaudz paver lūpas, it kā vēlētos piedzīvot kaut ko līdzīgu nirvanai.


-Viņai ir meita, sasodīts! Un viņai ir vajadzīga māte! - Dusmas pieaug spēkā, tāpēc pasviežu Ivo gan šļirci, gan arī balto pulverīša paciņu.


Vīrietis tos sajūsmā satver un atrota piedurkni. Vēnas ir tik ļoti sadurstītas, ka man gandīz vai uznāk ģībonis, tāpēc dodos uz virtuvi un centīšos pēc iespējas ātrāk aizmirst tikko redzēto.
-Vai zini, Lorija tevi nositīts. Viņai nepatīk, ka citi grābstās tur, kur nevajag! - Ivo vēl sauc no istabas. Kaut es varētu ielikt austiņas un vismaz tādā veidā viņu izslēgt.
-Es esmu viņas māsa. - Atsaucos.


Pēc laiciņa pārrodas Lorija. Viņa izskatās mazliet labāk nekā vakar, kaut gan narkomānija jau nepāriet dažu dienu laikā. Viņa pat ir atļāvusies nedaudz uzklāt kosmētiku uz sejas un izmazgāt matus.
-Kā tev gāja? - Apjautājos, gatavodama vieglus salātus, ko pieēst klāt pie pamatēdiena.
-Es neesmu pieradusi kādam tik ļoti uzticēties, bet ārste šķiet jauka. Viņa prot klausīties un dot padomus. - Lorija atbild, atspiezdamās ar plaukstām pret galda malu, - Te labi smaržo. - Viņa piemetina, it kā vēlēdamās mainīt sarunu tematu.


-Drīz būs pusdienas. Starpcitu, tavs istabas biedrs pārradās. - Saku un Lorijas seja uzreiz maina krāsu. Tā paliek pelēka un drūma.
-Viņam ir daudz problēmu. Narkotikas viņu aizraus uz elli. Man šķiet, Ivo jau ir par vēlu kaut kur griezties pēc palīdzības un izskatās, ka arī viņam tā nav vajadzīga. - Lorija runā čukstus, nevēlēdamās, lai draugs to dzirdētu.


Lorija jau dodas ārā no virtuves, bet tad pēkšņi apstājas un paraugās uz mani ar tādu žēlu skatienu, ka man pašai acīs sariešas asaras.
-Kā tev iet ar Danielu? - Viņa vaicā.


Domas sāk ātrāk riņķot smadzenēs. Izcili. Labi. Galīgi garām. Man šķiet tur kaut kas nav lāgā..
-Ļoti labi. - Beidzot atbildu. Es ceru, ka Lorija nav pamanījusi tik izteiktos melus manā balsī.
-Tad jau labi. Ceru, ka pēc iespējas drīzāk varēsi atgriezties pie viņa. - Māsa vāri pasmaida un dodas ārā no istabas. Labi, ka sameloju, jo viņai pašai problēmu ir vairāk kā saprašanas.


Pēc pusdienām Lorija man uzkliedza, ka es esot atdevusi Ivo visu kokaīna pulverīti, un tas esot bijis neprāts. Viņa taisnojās, ka gribēju to pārdot, nevis pati lietot, kas arī, protams, ir bīstami.
Pēc ilgas histērijas lēkmes viņa beidzot norimās un pat nedaudz pagulēja.
Pašā vakarā Lorija man atklāja, ka viņai šausmīgi vajagot devu, tāpēc mēs likām Ivo doties prom. Viņa teica, ka naktī iespējams kliegs un mēģinās sev kaut ko nodarīt.


Vajadzības gadījumā man esot viņa jāpiesien pie gultas un jāaizslēdz durvis.
Tas ir bīstami. Es negaidīju, ka tas būs tik sarežģīti.
Ierāpjos gultā un ieklausos klusumā. Pagaidām viss ir mierīgi, tomēr es saprotu, ka cīņa tikai tagad pa īstam sākas.


Paņemu rokās telefonu un pamanu, ka tās dreb. Es tik ļoti vēlētos, lai Daniels ir šeit.
Pamanu, ka esmu saņēmusi jaunu ziņu.


"Čau, kā klājas?
Neesi ilgi nekādu ziņu devusi par sevi. Ceru, ka viss ir labi?!
Es tevi mīlu un gaidu mājās:*"

Pasmaidu un ļauju klusām asarām noritēt pār vaigiem.
"Čau, mīļais.
Piedod, ka tā, bet man jāpalīdz Lorijai. Viņai šobrīd ir smags dzīves periods.
Viss būs labi, man iet lieliski! :)"

Es turpinu melot visiem, tajā skaitā, pati sev..

116 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000