Lorija
Ir tik savādi atrasties lidostā, kur visapkārt ir milzīgas cilvēku masas. Teju katram rokās ir pa zīmītei ar tik ilgi gaidītā cilvēka vārda, bet man nav nekā, jo Melisa taču mani pazītu tāpat. Es tā domāju vismaz...
Skaļruņos atskan paziņojums par reisa ierašanos, un mana sirds iepukstas straujāk. Tā sāk auļot krūtīs kā tāds satracināts zirgs. Paiet ļoti ilgs laiks, līdz beidzot es ieraugu Melisu, un man atkaras žoklis.
Viņa izskatās tik labi! Āda iedegusi zeltaini brūna, īsie mati ieveidoti milzīgās lokās, kas atgādina tos okeāna viļņus, pie kuriem viņa nu jau ir pieradusi. Viņas acis burtiski mirdz un noteikti Melisa izceļas uz cita fona vēl ar to, ka viņai mugurā ir dārgas dizainera drēbes, kamēr man vien pāris noplukuši apģērba gabali, bet tas nav svarīgi. Ne jau tamdēļ es viņu pasaucu šeit, lai salīdzinātu, kas kurai ir labāks.
-Sveika. - Melisa mazliet atturīgi sveicina. Viņa nopēta mani no galvas līdz kājām. Jā, mani mati nav mazgāti jau vairākas nedēļas; jā, es nelietoju kosmētiku, bet tā vietā izvēlos zaļo. Jā, es neesmu tik perfekta, cik tu, bet man vienalga.
-Sveika.- Es atbildu, izņemdama rokas no bikšu kabatām. Patiesībā tas ir stīvāk, nekā man sākotnēji bija šķitis.
Mēs tomēr izlemjam neapskauties, jo tā būs labāk. Mūsu attiecības nekad nav bijušas labas, un arī šobrīd nav jēgas izlikties.
Melisa izsauc taksi, jo viņai ir milzīgs koferis un pēcāk arī par to samaksā, jo man nav naudas. Tas piestāj pie daudzstāvu mājas, kurā atrodas mans necilais dzīvoklis.
Jau uzkāpjot pa kāpnēm, līdz vajadzīgajam stāvam, sajūtu nepatīkamo cigarešu dūmu un alkohola aromātu, ar ko ir piesūcināts viss miteklis. Atslēdzu durvis un ieeju pirmā iekšā.
Melisa man seko, klusēdama. Viņa uzmanīgi novieto koferi koridorī un pārlaiž acis dzīvoklim. Viņa uz mani paskatās, bet ne ar nosodījumu, drīzāk gan ar žēlumu, kas mani beidzot salauž pavisam.
Es neko nedomājot, metos viņai ap kaklu, cerot nesagaidīt atraidījumu vai kādu skarbāku vārdu. Melisa vienkārši apliek savas rokas ap maniem pleciem un ļauj manām asarām samērcēt viņas skaisto zīda blūzi.
Kad mana pirmā histērijas lēkme ir pārgājusi, mēs apsēžamies pie galda, uz kura stāv pusizdzerta vodkas pudele. Labi, ka Ivo ir izgājis un tik drīz arī nepārradīsies. Pēdējā laikā viņš šeit uzturas pavisam reti. Puisis vēl aizvien nespēj tikt pāri sava brāļa nāvei, tāpēc viņš ir atradis tādus kā domubiedrus. Jāatzīst gan, ka tie ir apšaubāmi grupējumi, kuri pulcējas graustos un lieto heroīnu, tomēr tā ir viņa dzīve un viņa izvēles. Man gar to nav nekādas daļas.
-Tu lieto. - Melisa ierunājas, un tas pat nav jautājums. Protams, ka es lietoju, jo kā gan citādāk, lai es savācu kopā savu drumstalās samīdīto dzīvi?!
Es tikai pamāju un paceļu acis pret viņu. Kāpēc gan es nevarēju dabūt tādu čali, kas piepildītu visas manas vēlmes? Kāpēc viņai vienmēr tā laimējas?
-Izstāsti man vēlreiz visu no gala. - Viņa saka, atsacīdamās no kāša, kamēr es sev to uztiņu un ar baudu izpīpēju.
Vismaz viņai šķiet, ka es tikai nodarbojos ar "vieglajām" narkotikām, bet tās dažreiz palīdz apslāpēt to nenormālo tieksmi pēc kārtējās devas. Es zinu, kur Ivo to glabā un tāpēc vēl jo vairāk nespēju sevi piespiest neiešļircēt tās ceļa locītavā.
Bet es sāku viņai visu stāstīt no paša sākuma. Meitas vārdu man pat izdodas izrunāt kaut cik sakarīgi, tomēr, kad nonākam līdz mātei, man gribas vemt. Es viņu ienīstu, un beidzot mums ar Melisu ir kaut kas kopīgs.
Viņa visu laiku klusē un ļauj tikai man runāt. Kopš kura laika viņa ir tik iecietīga un toleranta? Varbūt ārzemju eksotiskais gaiss patiešām cilvēku var mainīt līdz nepazīšanai.
-Mani neizbrīna, kāpēc māte tā rīkojās. Arī ne tas, ka viņa bija tā, kas mūs iespundēja tajā mājā. - Viņa atbild, skatīdamies man garām. Melisas seja manāmi sadrūm un iekrītas, viņa izskatās tāpat kā agrāk – iepriekšējais mirdzums ir zudis.
-Es kaut ko atradu. - Pieceļos kājās, jūtot, cik apreibusi un bezspēcīga patiesībā jūtos. Pieeju pie sekcijas un izņemu albumu, kurš ievīstīts melnos ādas vākos.
Uz grīdas izbirst kaudzīte mūsu bērnības bilžu, kas ir melnbaltas. Esmu droša, ka Melisa vairs nevēlas redzēt nevienu no tām, ņemot vērā, kas notika ar viņas tēvu...tas ir, mūsu tēvu..
Nosēžos viņai līdzās, bet mūsu rokas nesaskaras. Mēs tās turam drošā attālumā. Melisa tik tikko pavirzās tālāk no manis, varbūt tas ir mana nepatīkamā aromāta dēļ. Uzmaucu galvā kapuci un atrodu vajadzīgo fotogrāfiju.
Tā ir melnbalta, jo uzņemta tad, kad man bija seši gadi, bet viņai – četri.
-Atceries? - Jautāju. Mana balss ir neizteiksmīga un čerkstoša.
-Brīvdienas laukos. - Viņa monotomi atbild bez jebkādas izteiksmes.
Melisa satver rokās bildi. Pamanu, ka viņai ir ovālas formas gari nagi, kas mirgo laškrāsas tonī.
Es, Melisa un vecāki stāvam krāšņajā dārzā, bet mums aiz muguras paveras milzonīga māja, kas atgādina īstu pili.
Atceros, ka mums tik ļoti patika rotaļāties dārzā, tomēr tante Hilda nekad neļāva noplūkt nevienu no krāšņajiem rozes ziediem. Reiz es tomēr viņai nepklausīju un piespraudu apreibinošo ziedu pie kleitas. Hildas tante mani pamatīgi nopēra, un es nekad vairs neuzdrošinājos neko tādu darīt.
-Tad tāpēc tur bija tāda identiska istaba kā mūsmājās. - Melisa saka, cieši lūkodamies uz bildi.
-Jā, tas viss bija labi izplānots. - Es atbildu, kozdama vaiga iekšienē, - Man ir plāns. - Es beidzot saku.
Melisa paceļ vienu uzaci un gaida.
-Man vajag savākt pierādījumus pret māti, tikai tā es spēšu atgūt Sofiju. - Saku. Vai nu viņa piedalās, vai arī nē.
-Vispirms tev jāpātrauc lietot tos draņķus un jāieiet vannā. - Melisa saka un pasmaida. Tā ir pirmā reize kopš mūsu tikšanās, kad viņa pasmaida.
-Es gribēju tev lūgt... - Iesāku.
-Es tev palīdzēšu atgūt Sofiju unagrāko dzīvi. - Viņa saka un pieceļas kājās, - Iešu ielaist tev vannā karsto ūdeni. - Viņa paziņo un iziet no istabas. Paliek tikai atsvaidzinošais aromāts.
