Lorija
-Sofija?! - Balss šķiet ieķērusies kaut kur dziļi pakrūtē. Kājas pašas mani nes pie mazā, izbijušos stāva, taču māte nostājas manā ceļā. Viņa kaut ko pasaka Sofijai un bērns iesprūk atpakaļ istabā, aizslēgdams aiz sevis durvis.
Seko ass pliķis viņas sejā. Man sūrst roka, tomēr es to paciešu, jo nekas nav sāpīgāks par šo sasodīto nodevību.
-Maita.. - Tas ir viss, kas izlaužas pār manām lūpām, - Atdod man manu bērnu! - Es kliedzu no visas sirds, taču viņa nereaģē. Viņas sejā nekas neizmainās.
-Tu neesi viņu pelnījusi. Tu esi psiholoģiski nestabila un lai tu atgūtu Sofiju, tev nāksies apmeklēt dažādus ārstus, lai izietu komisijas, bet es panākšu, ka šī bija pēdējā reize, kad tu viņi redzi. - Man liekas, ka sieviete, kas stāv manā priekšā un runā, rokas sakrustojusi uz krūtīm, nemaz nav mana māte. Tā ir kaut kāda sveša būtne, kas ielauzusies viņas ķermenī.
-Kāpēc tu tā dari?! Tas tev sagādā baudu?! - Es turpinu kliegt, valdīdama asaras.
-Nē, es tikai vēlos pasargāt savu mazmeitu no tādas mātes-histēriķes, kāda esi tu. - Viņa atbild un ērti iekārtojas uz sava perfektā dīvāna savā lieliskajā dzīvoklī.
-Cik ilgi viņa ir šeit? - Es vaicāju, baidīdamies no atbildes.
-Gandrīz visu savu dzīvi. Viņa nonāca pie manis tad, kad tev viņu atņēma. - Māte atzīstas.
-Un visu šo laiku, kamēr nācu ciemos... tu... tu nebildi ne vārda. Tu vienkārši klausījies un klusēji, kaut gan zināji, ka mans bērns ir tepat līdzās? Es nespēju tev noticēt... - Šis fakts liek manai mutei atkārties. Tas ir tik asins stindzinoši un savtīgi... un pretīgi.
-Es viņu pasargāju. Viņai šeit ir labi. - Viņa atbild, izklaidīgi lūkodamās man garām.
-Zini ko, ej ellē! - Uzšņācu un pagriežos pret koka durvīm, kuras, protams, ir aizslēgtas.
-Sofij, lūdzu, lūdzu, ielaid mani. - Es saku, ļaujot asarām aizķerties aiz balss, - Lūdzu, es esmu tava mamma, meitiņ. - Čukstu, cerot, ka viņa mani sadzirdēs.
-Mana mammīte ir debesīs. - Bērns no otra gala atsaucas. Viņas balstiņa ir tik smalka, meitenīga un skumja, ka man sirds pārlūzīs uz pusēm.
-Tās ir muļķības, kas tev to sastāstīja? - Prasu, jau zinādama atbildi.
-Vecmāmiņa. Viņa teica, ka mammīte bija narkomāne un tāpēc nomira, un vēl viņa teica, ka viņa nemaz mani nemīlēja, bet es viņu gan! - Bērns saka.
Ak, Dievs! Pagriežos pret māti, kura ir pielēkusi kājās un draudīgi tuvojas man.
-Sofija, es esmu tava mamma! Netici tai sievietei, viņa tev melo, meitiņ. Es esmu tava mamma, un es tevi ļoti mīlu! - Es izmisīgi tveru pie aukstajām koka durvīm, cerot sajust bērna siltumu un smaržu. Mans dzīves lielākais dārgums atrodas tik tuvu, bet nav aizsniedzams.
-Tagad pietiks! Ej prom! - Mātes balss ir asa un pavēloša. Tādā tonī viņa allaž ir runājusi ar Melisu.
-Es panākšu, ka tev atņem aizbildniecības tiesības, saprati?! - Es kliedzu, - Es panākšu, ka pret tevi tiek iesākta kriminiāllieta par slepkavību un cilvēku spīdzināšanu.
-Tev nav pierādījumu, dārgumiņ. - Viņa atbild, jau zinādama, ko teikšu.
-Es tos dabūšu. Es dabūšu pilnīgi visu, ja runa ir par Sofiju. Viņas dēļ es esmu gatava tevi aizsūtīt uz elli. - Tad es pagriežos uz metos uz durvju pusi.
Kad esmu ārā, sirds vēl aizvien dauzās kā negudra. Rokas dreb kā negudras. Kā gan miesīga māte var izrīkoties tā? Ko gan es viņai esmu nodarījusi? Kāpēc viņa ir tāda maita?!
Paņemu telefonu un uzspiežu Patrika numuru, jo viņš ir vienīgais, kam varu pazvanīt.
Man vajag pierādījumus un ātri, tomēr atlikušie cilvēki, kas man varētu palīdzēt, ir Melisa un Daniels. Man ir jāaizmirst visas nesaskaņas, kas valda mūsu starpā. Man ir jānorij tas darvas kunkulis, jo izrādās, ka māte ir briesmīgāka pat par Melisu. Tagad skaidrs, no kā māsa ir mantojusi tik briesmīgu raksturu.
Patriks atsaucas gandrīz uzreiz, un ir gatavs satikties. Es atbildu, ka būšu parkā pēc pāris minūtēm.
Pa ceļam notīru noraudāto seju, tomēr ar apsarkušajām acīm neko nespēju iesākt. Es ilgi apsveru domu zvanīt Melisai vai nē, jo viņa ir vienīgā, kas vislabāk mani saprastu šajā situācijā, tomēr pagaidām izlemju atlikt šo "brīnišķīgo" iespēju un parunāt ar Patriku.
Varbūt viņam būs kāds plāns. Es zinu, ka būs. Viņš spēs man palīdzēt. Viņš ir īsts draugs.
Pamanu Patriku jau starp visiem citiem. Viņš ir tērpies sniegbaltā mētelī. Ieraugot mani, viņš pasmaida tik samāksloti, ka man gribas vemt, tomēr es piespiežu kustēties viņa virzienā.
-Lor. - Viņš saka, atplezdams rokas apskāvienā.
Es tajās metos nedomājot un uzreiz izplūstu asarās. Man patīk viņa klātbūtnē justies vājai.
-Lorija, mums ir jārunā. - Patriks saka, bet es neko nedzirdu, atskaitot asins šalkoņu ausīs un pašas saraustīto elpu.
Es negribu runāt.
