local-stats-pixel

Tukšums. 470

86 0

Daniels


Sekoju Markusam, ik pa mirklim pamezdams skatienu atpakaļ uz Melisu. Viņa ir sevi apķērusi ar rokām un dreb, aukstajam gaisam pieskaroties pie kailās ādas. Jūtos pagalam draņķīgi, zinot, ka izturos tā kā tāds pēdējais kretīns...


Markuss uzsit man pa plecu un palaiž pirmo iekšā pa durvīm, kur smaržo pēc cepeša un rozmarīna. Smarža atgādina, ka visu dienu nemaz nav ēsts, un kuņģis ir gatavs izlēkt ārā, lai tikai dabūtu gabaliņu kārdinošās gaļas.
Māja šķiet tik pazīstama, bet arī sveša vienlaikus. It kā būtu pagājis kāds gadsimts kopš neesmu te bijis. Mulsi apstājos koridorī, nezinādams īsti, kā rīkoties. Pēc mirkļa manā redzes lokā parādās Markusa vecmāmiņa Žaklīna. Sieviete izskatās tāpat kā agrāk – tikpat gracioza, iznesīga un pārliecināta par sevi.


Viņa noslauka rokas priekšautā un steidzas pie manis. Žaklīna cieši mani apskauj un noskūpsta uz abiem vaigiem. Aizveru acis un ieelpoju viņas, pēc krēmkūciņām smaržojošo, apģērbu un matus.
-Es domāju, ka tu nekad vairs neatgriezīsies. - Viņa saka, cieši piespiedusi pieri pie mana pleca.
-Es taču tā nespētu. - Atbildu, juzdams saspringumu plecos. Man jāpasaka. Un tūlīt pat.
Markuss ar žestiem visu laiku cenšas mani pārliecināt, ka tagad ir īstais mirklis, tomēr es to visu laiku palaižu garām.


-Tu noteikti esi izbadējies! - Žaklīna satver mani aiz rokas un ved virtuvē. Markuss rāda, ka pārgriezīs man rīkli, ja tūlīt pat nerīkošos, kaut gan viņam taču nepatīk Melisa.
Pašā pirmajā brīdī, kad viņš to ieraudzīja, puisis apgalvoja, ka viņa ir pilnīgs pretstats Kamillai. Viņa esot vēsa, neiejūtīga un ļauna, ko es centos noliegt, tomēr jaunēklis spītīgi palika pie sava. Es vēlētos, lai viņi iepazīstas tuvāk, jo Melisa ir pavisam citādaka, nekā viņš viņu raksturoja. Markuss viņu nepazīst.


-Kur tad Džeimss? - Iejautājos, pakasīdams aiz auss. Žaklīna sagatavo mums katram pa šķīvim un galda piederumiem. Tad no cepeškrāsns izceļ cepeti ar piedevām.
Pamanu, kā pār pieri slīd niecīgas sviedru lāsītes. Sieviete izskatās mazliet nogurusi no pienākumiem, kas jāveic. Kad viss ir sagatavots, viņa iededz sveci, kas stāv galda vidū un pasmaida.
-Viņš ar draugiem devās makšķerēt uz netālu esošo dīķi. - Viņa saka, - Ēd. - Žaklīna mudina, arī pati apsēzdamās.
Man nav ne jausmas, cik ilgi Melisa jau stāv ārā kā tāda muļķe, tāpēc man ir jārīkojas. Viņas dēļ.
-Klau, es neatbraucu viens. - Pātraucu klusumu un Žaklīnas pateicību Dievam par to, kas mums ir uz galda.


Kādu mirkli viņa sastingst un sīku krunciņu ieskautām acīm vēro mani. Markuss, šķiet, izliekamies neko nemanām, tāpēc ķeras klāt kārdinošajam ēdienam.
-Ak, tu esi paņēmis līdzi kādu draugu? - Viņa jautā. Tagad būs grūtākā daļa.
-Khem.. tā ir meitene. - Es izstomu un nolieku dakšu malā. Mana ēstgriba ir kā ar roku atņemta.
Atkal iestājas klusums. Ir tikai dzirdama Markusa dakšiņa, kas nemitīgi atsitas pret šķīvja malu.
-Ak... nu... kādēļ tad tu viņu neaicināji iekšā? - Viņa jautā, jau nedaudz atjēgusies.
-Domāju, ka jums tas nepatiks. - Atbildu, skatīdamies viņas acīs, cerot tur saredzēt patiesās domas un emocijas.


Viņa ar pirkstu galiem pieskaras briļļu ietvariem un nokrekšķinās. Sieviete ir pārāk apmulsusi, lai runātu uzreiz. Viņai vajag laiku, tomēr es baidos, ka izejot ārā, Melisas tur vairs nebūs..
-Klau, es tiešām varu arī aiziet. Es nevēlos ne tevi, ne Džeimsu, ne arī Markusu apgrūtināt. Jums tas var būt nepatīkami, es saprotu un pieņemu to. - Atbildu un pieceļos kājās, pārāk spēcīgi atvelkot krēslu.


-Ved viņu iekšā. Man patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem. - Žaklīna silti pasmaida, un es uz mirkli nenoticu viņas smaidam.
-Bet vecmāmiņ... - Markuss ar pilnu muti protestē.
-Tu esi pieaudzis, un tev tas būtu jāsaprot! - Viņas balss no siltas ir kļuvusi vēsa un griezīga. Markuss neko neatbild, tikai truli lūkojas šķīvī.
Es pametu abus virtuvē un izskrienu ārā. Saredzu Melisas stāvu mēness gaismā un sajūtos vēl sliktāk.
Piesteidzos pie viņas un apskauju nosalušo stāvu.


-Piedod man. Lūdzu, lūdzu piedod. Es uzvedos kā tāds kretīns, es saprotu. - Skūpstu viņas vēsos vaigus, bet sieivete klusē. Viņa nebilst neviena paša vārda. Viņa ir kā sastingusi.
-Melisa... - Man aizlūzt balss, - Vai tu gribi doties atpakaļ uz mājām? - Es jautāju pavisam klusām, baidīdamies no atbildes, kas varētu sekot.


Pēc ilga klusuma mirkļa viņa beidzot paceļ galvu. Acis ir nedaudz iesārtas, kas nozīmē, ka viņa ir raudājusi. Šeit viena tumsā, jūtoties pamesta un aizmirsta. Kā es tā spēju.
-Vai tu gribētu, lai es aizeju? - Viņa vaicā bez jebkādas intonācijas.


-Nē. Protams, nē. Nāc iekšā. Es tevi iepazīstināšu ar Žaklīnu. - Satveru viņu aiz rokas.
-Arī es viņai nepatikšu tāpat kā Markusam? - Melisa jautā, bet balsī sadzirdu skumjas. Sasodītais Markuss, man vēl ar viņu būs jāparunā.


-Tu visiem patiksi. Tu esi lieliska. - Es saku, atvērdams viņai namdurvis.
Melisa man velta tik savādu skatienu, ka esmu pārliecināts, ka viņa man netic. Un es pats sev arī ne.

86 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000