Tukšums 221

Daudz gan laika pagājis kopš ieliku iepriekšējo daļu, beidzot tika laiciņš uzrakstīt nākošo. Ceru ka jums patiks:)

Pirmā daļa : http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums/734502

Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-21/736276

Šodien es nespēju aizmigt. Es jutu vainu un tā bija neizturama sajūta. Bet sirds dziļumos es jutos tik laimīga, jo es biju izdarījsi to, ko es tik ļoti vēlējos. Bet tomēr vainas apziņa bija daudz spēcīgāka. Es nolēmu, ka man būs jāizdara ļoti svarīgu izvēli. Man būs jāizvēlas starp kursa biedru, kurš man liekas jauks un interesants, bet kuru es zinu ļoti maz, un puisi, kurš bija kopā ar mani jau gadu un kuram tāpat kā man bija mistiska pieredze. Izvēle nebija viegla, bet pašlaik es izlēmu, ka sekošu savai sirdij, kura man vilka uz Gata pusi. Es zināju, ka es ļoti riskēju pieņemot tādu izvēli, bet es cerēju, ka es to daru pamatoti.

Es uzrakstīju Aleksam, ka mums ir jāaprunājas. Viņš man piezvanīja un es pateicu, ka uzskatu, ka mums jāšķiras. Viņš lūdza, lai es tā nesaku un lūdza laiku, lai mēsvarētu mēģināt izrunāties. Viņš gribēja atbraukt nākošajā nedēļā, lai aprunātos. Es to nevēlējos, bet piekritu.

Nāošajā vakarā es jau atkal devos pastaigā ar Gati. Es viņam izstāstīju par sarunu ar Aleksu. Varēja redzēt, ka viņš nebija gadījis to, ka es uzreiz runāšu ar Aleksu. Bet viņš mani nopietni uzklausīja un teica, lai es satiekos ar Aleksu un tad jau es redzēšu ko man labāk darīt. Es zināju, ka viņš negribēja, lai es esmu ar Aleksu, bet viņš saprata arī to, ka man ir jāļauj izvēlēties. Varēja teikt, ka viņš upurēja savas velmes, lai piepildītu manas un tas kļuva par vēlvienu iemeslu kāpēc viņš man iepatikās vēl vairāk.

Dienas gāja un manas aiecības ar Gati kļuva savādākas, mēs bijām it kā jau sen pazīstami, bija sajūta, ka es visu šo laiku būtu bijusi ar Gati nevis Aleksu. Alekss man tagad likās gandrīz vai svešs.

Bija pienākusi diena, kad man un Aleksam bija jātiekas. Mēs varējām tikties tikai uz 2 stundām. Tāpēc es izlēmu, ka mums ir jāizrunājas ātri vien. Es biju gatava jau uzreiz pateikt to cik ļoti manas jūtas ir mainījušās, bet ieraugot viņu es sapratu, ka to nespēju. Tā nebija mīlestība, kas man neļāva to izdarīt, tās bija bailes par to kā viņš reaģētu.

Alekss mani apskāva un noskūpstīja. Tieši tajā mirklī es sajutu sajūtu, ko nekad nebūtu gaidījusi. Es sajutu riebumu pret viņu. Es jutos briesmīgi, tikai tagad es sapratu cik ļoti es esmu visu salaidusi grīstē. Es esmu viņu pazaudējusi, izsvītrojusi no savas sirds un viņš pat to nenojauš. Es jutos kā monstrs. Un tas mani iedrošināja pateikt viņam to ka mums jāšķiras. Tas bija smagi, bet es redzēju, ka viņš nebija gatavs padoties. Alekss man piedāvāja vēl vienu iespēju. Viņš izdomāja plānu, kurš viņaprāt varēja glābt attiecības. Mums 2 nedēļu laikā katram bija jādod iemesli savai nostājai. Man bija jāatrod iemesli kāpēc es vēlos šķirties, bet viņam kāpēc mums ir jābūt kopā. es zināju, ka tā nav laba doma un ka nav labi dod viņam liekas cerības, bet es tomēr nevarēju atteikt. Par spīti tam visam, daļa manis viņu tomēr mīlēja.

Mūsu tikšanās beidzās ar vēl vienu skūpstu un es zināju, ka tas ir pēdējais. Kad Alekss iekāpa autobusā es devos uz mājām. Pāri maniem vaigiem ritēja asaras. Apkārtējie varēja domāt ka tas ir tāpēc, ka es atvadījos no mīļotā cilvēka līdz nākošajai tikšanās reizei, bet es zināju, ka es atvados no viņa uz visiem laikiem.