- Odrij, dārgumiņ, kāds prieks tevi dzirdēt! - Tēta balss priekā staroja klausulē. - Kā sokas manam saulstariņam? Vai kas noticis O'Neil Enterprise? - Tētis manāmi sapīka.
- Sveiks, tēti! - pasmaidīju - Es vienkārši ļoti noligojos! - meloju - Šobrīd esmu Ņujorkā, esmu apmetusies Langham Palace apartamentos... - iesāku - Vienkārši ļoti vēlos tevi satikt!
Tētis kādu brīdi klusēja. - Tu esi viena? - Viņš kā jau vienmēr prata klausīties un bija ļoti uzmanīgs - Kur tad Dilans? Palika Itālijā? - Tētis vaicāja - Labprāt vēlētos satikt arī savu topošo znotu - Viņš iesmējās.
- Dilans vairs nestrādā O'Neil Enterprise, tēt! - centos to pateik pēc iespējas vienaldzīgāk, taču tas tā nebija - Un viņš arī nekad vairs nebūs mans vīrs! - noteicu.
Tētis bija apmulsis. Es arī. Šī nebija tā patīkamākā tēma sarunām un mēs abi to sapratām. - Zini ko!? - tētis atguva dzīvesprieku - Kā būtu, ja Tu šovakar man nedaudz palīdzētu... Atceries manu seno draugu, studiju biedru Sebastianu Stounu?
- Jā! - domīgi teicu
- Šovakar viņam ir dzimšanas dienas svinības. Es esmu ielūgts, taču Linda (tēva jaunā sieva) netiek... Tāpēc es domāju, ka būtu labi, ja tu dotos ar mani, ko saki?
- Es neesmu pārliecināta vai tā ir laba doma! - novilku
- Ir! - tētis pārliecināti paziņoja - Tā ir laba vieta kur iegūt turpmākos kontaktus. Vai arī Odrija O'Neila, slavenā biznesa lēdija tā neuzskata? - viņš jokoja.
- Labi! - mirkli apdomājusi piedāvājumu, atbildēju.
- Es atsūtīšu Tev pakaļ auto! - Viņš gādīgi noteica - Pasākums sākas 19.00, esi gatava laicīgi - viņš bija priecīgs, ka piekritu.
---
Pie viesnīcas ieejas mani jau gadīja melns limuzīns. Šoferis man laipni pasmaidīja un atvēra durvis, lai es iekāptu. Brīdi pārdomāju notiekošo. Vai tiešām tā ir laba doma? Es taču tur nevienu nepazinu. Tikai tēti un Sebastianu...
Mēs kādu laiku braucām pa naksnīgo Ņujorku un es to izbaudīju kā manzs bērns. Te bija tik skaisti... Visur vizēja laternas, dažādas gaismas...
Limuzīns apstājās pie kādas milzīgas, apgaismotas ēkas. Te jau notika rosība. Nevarēju īsti saprast kas notiek aiz stikla, pa kuru uzlūkoju notiekošo. Durvis atvērās un man tika pasniegta kāda roka. Šīs rokas pieskāriens man bija labi zināms un es neviļus pasmaidīju. Tētis! Pieķēros pie tās un izkāpu no auto.
- Sveika, dārgumiņ! - viņš teica un mani maigi apskāva.
- Sveiks, tēt! - smaidīju - No kura laika tu piestrādā un sagaidi viesus? - jokoju.
- Es... Jau pāris mēnešus - tētis bija nopietns, bet, protams, tēloja, tad veltīja man savu īpašo skatienu un mēs abi atplaukām patiesā smaidā.
Biju pieķērusies tētim pie rokas. Tas kaut kādā mērā atgādīnāja bērnību, taču šobrīd viss bija citādi. Visapkārt zibsnīja zibspuldzes. Paparaci! Te tā bija ierasta lieta. Tā bija Manhetena.
- Vienu atmiņai! - tētis pasmaidīja un mēs pagriezāmies tieši uz mums vērstai kamerai. Varu derēt, ka jau rīt būsim kādā no dzeltenās preses izdevumem...
---
Mēs iegājām plašā telpā, kur skanēja dzīvā mūzika, visur bija dzirdamas ļaužu čalas. Viesu bija tik daudz, ka es nedaudz apjuku. Centos pūlī atrast kaut vienu pazīstamu seju, taču tas bija bezcerīgi.
- Endrjū! Kāds prieks tevi redzēt! - kāds vīrs paspieda mana tēva roku un domīgi mani uzlūkoja. - Kas ir šī burvīgā jaunā dāma? - viņa skatiens atrgiezās pie mana tēva
- Šī ir ļoti talantīga interjera dizainere - tētis mani slavēja - Odrija O'Neila!
- Tava jaunā sieva? - viņš smaidot iedunkāja tēti - Kur tad Linda? Cerēju, ka būsiet kopā..
- Linda ir aizņemta un šobrīd ir ārpus valsts. - Endrjū skaidroja - Nē, šis dārgums ir mana meita - tētis pievērsās man.
- Mazā Odrija izaugusi? - Sebastians likās pārsteigts.
- Ļoti patīkami jūs atkal satikt, Sebastian! - ierunājos un pastiepu viņam savu roku, ko viņš steidzīgi satvēra un noskūpstīja.
- Ļoti labi izskaties! - Vīrs izteica man komlimentu un es tikai pamājoši atbildēju. - Man ir šis tas runājams ar tavu tēvu, vai neiebildīsi, ja mēs tevi atstāsim? - Sebastians jautāja.
- Nē, protams! - pasmaidīju un viņi aizgāja.
Vēlreiz veltīju izmisīgu skatienu pūlim. Nebija neviena, ko pazinu... Ieelpoju un centos neizrādīt savas emocijas par nepiederību šai auditorijai, es devos tālāk.
Telpas bija plašas un gaišas. Visapkārt bija zeltīti elementi, kas tepu uzreiz padarīja bagātāku. Visur bija vāzes ar baltām peonijām, kas tik labi smaržoja. Mūzika arī bija viereizēja.
Paņēmu glāzi sarkanvīna un nostatus no visiem vēroju satu, kas pavērās no terases. Mani neinteresēja tas, ka te varēju iegūt massu kontaktu, kas man nodedētu darbā. Šodien man bija brīvdiena un es centos tai ļauties.
Pavisam nemanīju, ka kāds ir nostājies man blakus. Biju tik ļoti iegrimusi pārdomās. Uzmetu pavisam īsu skatu vīrietim, kas stāvēja man blakus un klusēja. Viņa skatiens vērās tālumā, tāpat kā manējais pirms tam. Arī es klusēju. Pagriezu galvu un atsāku staktīties tālumā.
- Šī ir mana mīļākā viet te. - Svešinieks izdvesa un turpināja skatīties tālumā.
- Mīļākā? Tātad tu te neesi pirmoreiz - skaļi analizēju.
- Nē, es mēdzu te iegriesties. - vīrietis uzsmaidīja man - Esmu Kristofers Stouns - viņš pagrizās pret mani. - Un kā sauc tevi?
- Esmu Odrija O'Neila! - pasmaidīju.
- Kāpēc tu skumsti, Odrija O'Neila? - viņš vaicāja.
- Kāpēc tu domā, ka es skumstu? - domīgi jautāju.
- Tāpat vien! Iespējams, es kļudījos... - viņš samulsa - vienkārši tu te biji viena pati... un...
- Viss labi! - es pasmaidīju un atgriezos telpā, kur nu mani atkal sagaidīja svešas sejas, mūzika un dzērieni.
