http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-18/805023
Lorija
Jūtu, kā rāpulis stingrāk sažņaudz manu potīti un pāri lūpām izsprūk kliedziens, kas atbalsojas visā telpā. Esmu pilnīgi viena, visapkārt šņākuļo čūskas, un es esmu pārliecināta, ka vismaz viena no tām ir indīga.
Pamanu stāvu gaiteņa galā, kas ātriem soļiem steidzas pie manis. Olivers sagrābj čūsku un norauj to nost no mana ķermeņa, aizlidinādams tālu prom. Tā šņāc, un ir gatava mums uzbrukt, tāpēc ilgāk nedomājot, viņš sagrābj manu plaukstas locītavu un rauj uz priekšu cauri citiem rāpuļiem, kuri nedzirdami pārvietojas telpā, uzdzenot zosādu visam ķermenim.
Es jūtu, ka esmu drošībā tikai tad, kad durvis ar skaļu blīkšķi aizcērtas ciet un vienīgā skaņa, ko dzirdu, ir mūsu saraustītie elpas vilcieni. Piespiežu pieri pie vēsajām metāla durvīm un ļauju asarām ritēt pāri vaigiem. Šajā momentā es jūtos pilnībā salūzusi, un es nespēju apturēt elsas, kas laužas ārā, parādot skatītājiem, cik patiesībā esmu vāja un viegli ievainojama.
Kāja, ap kuru vēl pirms brīža bija aptinusies milzīga čūska, sāp. Es zinu, ka tur noteikti paliks zilums, kas allaž atgādinās par šo atgadījumu. Olivers stāv man blakus, elso, bet nebilst ne vārda. Viņš tikai izbrauc ar pirkstiem cauri savam matu ērkulim un atspiež pakausi pret durvīm. Viņš ļauj man raudāt, jo es patiesībā neraudu par to, ka viņš varonīgi atgriezās, lai izglābtu mani vai par to, ka čūska varēja mani nonāvēt, bet es raudu par to, ka tas drīzāk nenotika.
Esmu pārāk slikta šai pasaulei. Esmu nodarījusi pārāk daudz ļauna sev tuvajiem un, pats galvenais, savai meitai...
=_=
Pirms četriem gadiem..
-Lorija, mosties! - Mani no miega un pa pusei agonijas mēģina atmodināt mana draudzene Lūcija. Sieviete purina manu plecu tik izmisīgi, ka es noslīdu gar atpūtas krēslu uz grīdas un atsitu galvu pret grīdu.
Atveru sāpošās acis un izjūtu asas sāpes galvas kreisajā pusē.
-Govs.. - Nomurminu, mēģinādama piecelties kājās, bet es to nespēju, jo manā organismā ir pārāk daudz alkahola un narkotisko vielu. Lūcija izskatās daudz labāk, lai gan viņa lietoja tādas pašas devas kā es.
-Lorija, pie durvīm ir tā sieviete no bāriņtiesas. - Viņa saka, mēģinādama piecelt mani kājās.
Jūtos pārāk apjukusi, tāpēc nespēju pienācīgi reaģēt uz viņas teikto, tomēr man kaut kādā veidā izdodas piedabūt sevi uz ceļiem un tad kājās.
-Mans Dievs, tu izskaties drausmīgi.. - Lūcija žēlabaini novelkt, paņemdama salveti, ar kuru sāk tīrīt manu seju, uz kuras jaušas trīs dienu vecas kosmētikas paliekas.
Viņa izķemmē manus matus un sasien tos zirgastē. Lai gan manas kājas ir kā no gumijas un galva reibst tā, it kā es atrastos "Amerikāņu kalniņos", es tomēr apņēmības pilna dodos uz durvju pusi, lai beidzot tai raganai pateiktu visu, ko par viņu domāju.
Dzirdu, kā draudzene man aiz muguras aizvāc visas pudeles un bongu, paslēpjot tos aiz dīvāna. Viņa pat atver logu un izpūš istabā gaisa atsvaidzinātāju, lai gan es nezinu, vai tas vispār kaut ko mainīs.
Vēlreiz palūkojos uz sevi spogulī. Es izskatos traģiski, bet vairs nav laika neko labot, jo tā sieviete ir gatava izsist durvis, lai tikai tiktu manā privātajā telpā.
-Labdien, Lorija. - Viņa saka neskanīgā balsī. Valērija ir gara auguma sieviete ar blondiem matiem, kuriem ataugušas neglīti tumšas saknes. Viņai ir kumps deguns, uz kura uzstutētas brilles biezos rāmjos. Lai arī mugurā viņai ir izsmalcināts bikškostīms, tas viņu nepadara labāku par mani.
-Varējāt pabrīdināt, ka ieradīsieties. - Pārmetu, bet mana balss tik tikko skan. Tā ir vārga, un es jau esmu padevusies.
-Es nemēdzu nevienu brīdināt. -Viņa atcērt nelaipnā tonī, - Es gribu aplūkot jūsu dzīvokli un Sofiju. - Viņa paziņo savas vizītes iemeslu, - Mēs taču sarunājām, ka mēneša pirmajā sestdienā es jūs apciemošu visa gada garumā.
Sasodīts! Galvā no jauna ieduras asa sāpe. Es biju aizmirsusi par to sasodīto vizīti..
Nesagaidīdama manu atļauju, Valērija sper soli pāri slieksnim un dodas tālāk dzīvoklī.
-Jēziņ, te taču smird kā vislētākajā krogā.. Vai tiešām šādos apstākļos bērns var uzturēties? - Viņa jautā, lūkodamās uz mani cauri briļļu ietvariem.
-Mums bija neliela ballīte.. - Lūcija metas palīgā, cenšoties kaut ko vērst par labu.
-Jūs neesat Sofijas māte, un jums šajā sakarā nav nekādas teikšanas. - Valērija atcērt, - Es gribu redzēt bērnu!
-Viņa ir guļamistabā. - Norādu ar roku uz kādām durvīm, kas ved uz mazāku istabiņu, kas paredzēta Sofijai.
Patiesībā es jau vairākas stundas neesmu tur spērusi savu kāju, jo es negribu, ka mazulis mani redz šādu..
Valērija pirmā atsper vaļā durvis un iekliedzas. Mēs ar Lūciju viņai sekojam.
Mana mazulīte ir izkritusi no gultiņas un bezpalīdzīgi guļ uz grīdas. No pieres viņai tek asinis, bet, šķiet, viņa ir aizmigusi.
Pielieku roku priekšā mutei, cenšoties apturēt asaras, kas jau laužas uz āru.
-Lorija, mans Dievs! - Valērijas balss pirmo reizi nav asa, tā ir maiga un mātišķa. Viņa paceļ manu bērnu, kurš uzreiz atver actiņas.
Es vēlos pieskarties savai mazulītei, bet tā ragana man to neļauj izdarīt. Viņa piespiež manu Sofiju cieši sev pie krūtīm, it kā tas būtu viņas bērns.
-Tu neesi mātes cienīga! - Sieviete man uzšņāc, - Šī ir pēdējā reize, kad tu redzi savu bērnu. - Viņa piebilst, pasoļodama man garām.
Sirds dauzās kā negudra un pēkšņi es esmu skaidra kā kristāls un gatava viņai izskrāpēt acis.
-Tu nedrīksti tā rīkoties! - Es kliedzu, cenšoties viņu panākt, - Sasodītā ku^e, tu nedrīksti man atņemt dārgāko kas man pieder! - Es saucu, rīdama asaras.
Bet viņa neko no manis teiktā vairs nedzird. Valērija ir prom ar visu Sofiju...
Es vēlos skriet viņai pakaļ, bet tā vietā saļimstu pie durvīm, zaudējot samaņu uz vairākām stundām.
Kad attopos, ir jau par vēlu. Apsolīju sev, ka nekad to nepiedošu. Tieši tāpēc es vēlējos pārdozēt narkotikas vai nejauši mirt autoavārijā. Es gribēju, lai kāds mani sodītu.
=_=
-Mums jādodas tālāk. - Olivers saka, bet viņa balss ir daudz maigāka. Vīrietis nemanāmi pieskaras manai mugurai.
Žests ir tik šķīsts, ka turpinu raudāt, neredzēdama ceļu sev priekšā.
Sasodīts, ja viņi vēlas ievilināt mani kādās lamatās, tad es tajās vēlos arī palikt. Ievelku elpu un cenšos nomierināties, taču viss kļūst tikai ļaunāk.
Man vajag devu. Un ātri..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-20/805571
