Es turpināju bēgt, tikai tagad es redzēju, ka tas man tuvojas vēl ātrāk un viss apkārt bija kļuvis vēl tumšāks. Gaisma ceļa galā bija kļuvusi spožāka, laikam tas nozīmē, ka es izglābšos.
Atkal jau modinātājs mani izglāba no manas sapņu valstības. Pa logu redzēju kā spoži spīd saule. Tas bija kaut kas jauns. Parasti saule šeit nespīdēja. Te bija ideāla vieta, kur uzņemt kādu šausmu filmu vai vēl sliktāk kādu no krēslas filmām. Es nebūtu pārāk izbrīnīta, ja uzzinātu, ka te tiešām dzīvo vampīri. Pagājušajā gadā jau biju dzirdējusi kā klasē daži cilvēki ierunājās par šo pašu tēmu Pieminu kā viens puisis izteicās, ka man piestāvētu Bellas loma, es arī esmu tāda pati dīvaina, nevienam nepatīku un puisi, kurš nav vampīrs man nedabūt. Sava veida taisnība tajā visā bija, visi saka, ka es neesmu kā visi citi un es daudziem nepatīku. Bet šaubos, ka pat vampīrs būtu ar mieru mani par savu draudzeni saukt.
Es piecēlos no gultas, uzvilku savas melnās džinsu bikse, sarkano krekliņu un pelēko jaku ar kapuci kā arī manas iemīļotākās kedas. Šoreiz paņēmu telefonu, jo negribēju pieļaut vakardienas kļūdu.
Nonākot skolā viss likās kā jau vienmēr, es apsēdos savā vietā, kura kā jau vienmēr bija vistālāk. Pēkšņi es ieraudzīju jaunu seju klasē. Tas bija mūsu klases jauniņais- Alekss. Viņam bija Blondi mati, kuri bija līdz pat pleciem. Tie aizsedza viņa seju. Viņš gāja ar noliektu galvu, kas man lika domāt, ka viņš arī nav nekāds populārais. Viņš arī devās uz klases aizmuguri un apsēdās solā, kas atradās man blakus. Viņš kautrīgi paskatījās uz mani un tad aizgriezās. Visas dienas garumā es vēroju kā viņš tāpat kā es izvairās no jebkāda vieda mācīšanās un visu laiku klausās mūziku vai arī zīmē savā kladē. Es centos nemanāmi paskatīties ko viņš zīmē, bet viņš to pamanīja un pagriezās uz pretējo pusi. Centos vairāk nepievērst viņa uzmanību un turpināju sēdēt savā nodabā, klausoties mūziku un zīmējot.
Bija palikusi pēdējā stunda, kurā bija jādodas uz citu kabinetu. Tajā kabinetā bija tikai viens sols kur viņš varētu sēdēt un tas bija sols pie kura sēdēju es. Ienākot kabinetā es apsēdos savā vietā un skatījos ko darīs Alekss, kad ienāks klasē. Viņš apmulsa, bet tad nopūtās, vēl vairāk nolaida galvu un devās uz manu pusi. Viņš apsēdās man blakus. Es centos neskatīties uz viņu un viņu lieki nesatraukt. Pati zinu kā ir pirmajā skolas dienā, kad visu skatieni tā vien vēršas uz tavu pusi.
Stunda gāja ļoti lēni, mēs abi jutāmies neveikli un nezinājām ko darīt. Viņš zīmēja un man arī nebija nekā labāka ko darīt kā vien zīmēt. Es izvilku savu zīmēšanas kladi, pāršķīru visas lapas, kurās bija attēloti mani sapņi un turpināju šodien jau iesākto zīmējumu. Es centos uzzīmēt taku, kura pēdējā laikā bija galvenais manā sapnī.
Pēkšņi es pamanīju, ka Alekss skatās uz mani, viņa skatiens bija pilns bailēm. Viņš skatījās dziļi man acīs un es beidzot redzēju cik skaistas ir viņējās. Viņa acis bija spilgti zilas. Tās bija brīnišķīgas, taču tajās bija redzams kaut kāds savāds tukšums.
-Vai drīkst apskatīt tavus zīmējumus?- viņš klusi pajautāja. Vēl nevienam nebiju tos rādījusi, bet īsti nezinu kāpēc, likās, ka viņam tos ir jāparāda. Es viņam iedevu savu kladi. Viņš uzmanīgi pārskatīja katru lappusi un atdeva kladi man. Tad viņš iedeva man savu. Es atvēru un redzēju tik ierastās ainas. Nevar būt, ka arī viņš redz to pašu ko es. Līdz šim nekad nebiju par to iedomajusies, bet varbut es neesmu vienīgā, kura mokas ar šo savādo murgu seriālu.
-Cik ilgi tu jau tos redzi?- viņš jautāja.
-Apmēram gadu.- es atbildēju.
-Es arī. Tu arī redzi to gaismu takas malā?- viņš mani izjautāja tālāk.
-Jā, tagad cenšos tikt uz turieni.-es viņam teicu to, ko domāju, ka nekad neviens nesapratīs.
Noskanēja zvans un viņš neko nepasakot devās prom. Es arī devos uz mājām, bet manā galvā bija tika šī doma, ka es neesmu viena.
