Dzīvības koka gredzeni, laiku loki.
Bet laiks kā pilns spogulis. Nelaiž ne dziļāk, ne tālāk.
Atsit kā pelavas sprigulis.
Sit kā tavs pulkstenis bargāk.
(Ak, Dievs, un arī Freimanis, kas sēž pie tava gara galda.
Ne ta Dieva instalācija, ne ta radības improvizācija.
xxx
es nerunāju
tīrīju māju
melnu izpurināju
baltu gludi klāju
es neraudāju
gaismu sev krāju
nosargāju
es nedziedāju
savu balsi vāju
saslēgtu atstāju
sev saglabāju
es nezināju
ceļu caur ledāju
pats aizputināju
pats aizgāju
xxx
nepateikti vārdi kā rudens putni lido zeltainiem spārniem
melni gulbji sarkanpelēkās debesīs spalgi kliedz -
tūlīt snigs, tūlīt snigs, lido mums līdz, neatpaliec
baltas sniegpārslas visus nepateiktus vārdus klās
bet gan jau būs labi, gan būs labi, mana klusā mās
balss tumsā visu kas nebija tev vairs nepateiks
baltas, aukstas ēnas nāks, tās manus dzejoļus tev pabeigs
