local-stats-pixel fb-conv-api

Tu un Es. #611

125 1

Izsaku visdziļāko līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem, šajā traģiskajā negadījumā visa Latvija būs kopā ar jums. Tāpēc iedegsim svecītes arī šodien par aizgājušajiem.

Ceru, ka jums patiks šī daļa, izbaudam! :)

„Iešu uzvārīt tēju,” noteicu un izgāju no istabas.

„Ej, es arī tūlīt nākšu, tikai ielikšu tavu jaku, skapī.” Viņš atteica un atvēra skapja durvis.

Devos lejā un uzliku vārīties ūdeni tējai. Uztaisīju divas piparmētru tējas, atradu skapī cepumus un šokolādi, noliku arī tos uz galda un lejā nonāca arī Markus. Apsēdāmies pie galda un sākām dzert tēju. Ievilkās klusums, uz galda dega svece, ārā sniga sniegs, tas bija diezgan neraksturīgi dēļ tā, ka pašlaik bija marta mēnesis, bet atceros, ka pagaišo gadu bija tāpat.

„Saulīt, tu te?” viņš jautāja.

Es nedaudz satrūkos, bet uzreiz atgūstoties piekrītoši papurināju galvu.

„Varbūt aizbraucam pavadīt nedēļu Saulkrastos?” viņš jautāja.

„Jā, tas būtu jauki, bet rīt pie mums brauc ciemiņi,” es teicu pasmaidot.

„Es zinu, es domāju pēc tam, nu pirmdien viņš teica,” Markus attaisnojās.

„Labi,” teicu pieiedama pie Markusa un iesēžoties viņam klēpī.

Viņš mani apķēra un pieglauda galvu maniem matiem.

„Vairs nestrīdēsimies labi?” viņš klusām teica.

„Labi,” atteicu un piespiedos vēl ciešāk.

„Un kā iet mūsu mazulītim?” Markus pievērsās manam vēderam.

Iesmējos. Un uzliku Markusa roku uz sava vēdera. Markus uzspiež vieglu buču uz mana vēdera un ceļas kājās, pieceldams arī mani.

***

Uzvilku kleitiņu un laiviņas, Markus bija uzvilcis vienkāršas džinsa bikses un kreklu. Izdzirdēju zvanu pie durvīm un devos atvērt durvis.

„Aaa, mīļā!” Liza iespiedzās, mani ieraugot.

„Sveika,” noteicu un samīļoju draudzene.

„Tu esi tik liela!” viņš teica un iesmējās.

„Uztveršu to kā komplimentu,” noteicu un iesmējos.

„Anete!” Eduards iesaucās.

„Oho, sen neredzētais, arī te,” noteicu un samīļoju arī Lizas draugu.

Ieaicināju draugus iekšā un arī Markus sasveicinājās ar viņiem, nepagāja ilgs laiks, un pie durvīm atskanēja otrs zvans. Devos atvērt.

„Hey brother,” nodungoju dziesmas vārdus ieraugot brāli.

„Hey sister,” arī brālis piebalsoja, samīļojot mani.

„Iepazīstini mani ar savu draudzeni,” noteicu un ieaicināju viņus iekšā.

„Tātad tā ir Ilze,” brālis teica, norādot uz meiteni.

„To, ka mani sauc Anete, tu droši vien zini,” noteicu un uzsmaidīju meitenei.

„Prieks iepazīties,” viņa kautrīgi noteica.

„Man arī,” noteicu un samīļoju viņu.

Pirmo reizi ieraugot šo meiteni sapratu, ka viņa varētu būt draudzīga un jauka. Viņai bija gari mati, īsti nesapratu, kādā krāsā tie ir. Dažu brīdi likās, ka tie ir rudi, bet citreiz brūni, viņai bija zaļas acis un augums tāds pats kā man. Aizgājām uz viesistabu un uzsākām vakariņas. Pēc vakariņām paēdām un dzērām sulu, runājām, par mūsu dzīvēm, Ilze vairāk pastāstīja par sevi, varēja redzēt, ka viņa ir patiesi iemīlējusi manu brāli, un man par to bija neizsakāms prieks. Markus uz brīdi nozuda, bet tad arī uzradās.

„Es varētu palūgt klusumu?” viņš noteica.

Visi pievērsās viņam, tai skaitā arī es.

„Tātad, Anet, mēs kopā jau esam ilgu laiku, mums būs bērniņš, mums ir kopīgs miteklis un arī draugi,” viņš iesāka, „ tu esi kā saules stars manā dzīvē, man tik tiešām ir palaimējies, ka satiku tevi.”

Visi aizrautīgi klausījās viņā, un manu seju ar vien vairāk sāka rotāt smaids.

„Toreiz, kad sastapu tevi kāpņu telpā, tas bija liktenis, tu un es, mēs satikāmies, es biju, esmu un būšu laimīgākais puisis pasaulē, un gribu, lai tu esi laimīgākā meitene, tāpēc uzdošu tev vienu vienīgu jautājumu,” viņš ieskatījās manās acīs, nometās uz ceļa, „vai tu kļūsi par manu uz mūžiem, vai tu kļūsi par manu sievu?”

125 1 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

emotion 

0 0 atbildēt