Jau 40! Tiešām neticēju, ka tikšu tik tālu. Paldies visiem. Ceru, ka patiks un izbaudiet.
„Varbūt tomēr, tu dosi ma iespēju?” es čukstus jautāju.
„Gan jau,” viņs noteica un noskūpstīja mani.
Pievilku viņu sev tuvu klāt un apķēru.
Anetes skatapunkts.
Protams, ka es visu šo laiku ribēju viņam piedot un atjaunot attiecības mūsu starpā. Viņš bija manāmi priecīgs, es arī. Man šķiet, ka mūsu attiecības vairs nebūs tādas, kā agrāk, bet varbūt es kļūdos. Es viņu mīlu un šķiet, ka tā meitene nebija liels šķērslis. Pateicu Ralfam, ka aiziešu lejā līdz kafejnīcai un aizgāju. Nopirku šokolādi, želejas konfektes un dzērienu.
***
Visu dienu nosēdēju pie Ralfa un bija pienācis laiks, doties mājās, vismaz Ralfs tā uzkatīja.
„Labi, mazā, ej mājās, izgulies,” viņš noteica.
„Nu nē,” noburkšķēju.
„Rīt varēsi, atnākt,” ralfs smejoties teica un virpināja manu matu šķipsnu.
„Bet es gribu palikt,” runāju kā mazs bērns.
„Rīt paliksi, tev jaizguļās,” viņš lūdzuši stāstīja.
„Lāābi,” gari novilku, noskūpstīju draugu un gāju lejā.
Aizbraucu mājās un atkal uzskrēju virsū Markusam.
„Beidzot tu arī mājās, viss kārtībā?” viņš jautāja.
„Viss ir perfekti, vari ienākt, ja vēlies,” noteicu un slēdzu vaļā durvis.
Uztaisīju vakariņas un abi ar Markusu gardi tās notiesājām.
„Tu labi gatavo,” viņš noteica un pasmaidīja.
„Paldies,” noteicu.
Atlikušo vakara daļu nosēdējām runājot, bet es neko nepiebildu par Ralfu un to, ka salīgām. Malkojām vīnu un, kad bijām jau nedaudz iereibuši, Markus mani noskūpstīja. Sākumā ļāvos, bet tad ātri atrāvos.
„Tu taču zini, ka tā nevar,” es nedaudz aizkaitināti teicu.
„Piedod,” viņš noteica un nodūra skatienu.
Es, kādu laiku sēdēju un skatījos sienā, bet tad vienkārši nenoturējos un noskūpstīju Markusu. Viņš atšķirībā no manis bija skaidrā prātā, bet man tas netraucēja. Pēc brīža atkal atrāvos no viņa skūpstiem un noteicu, ka labāk būs, ja viņš ies.
***
Nākošajā rītā, pamodos ar nelielām galvas sāpēm. Paēdu prokastis un iegāju atvēsinošā dušā. Vēlāk nolēmu, ka braukšu pie Riharda, bet vispirms, atvainošos Markusam par vakardienu. Aizgāju pie viņa durvīm un uzspiedu zvanu.
„Čau,” viņš teica.
„Sveiks, es gribēju atvainoties, par to, kas notika vakar, saproti, es biju iedzērusi un nesapratu, ko daru, turklāt es nesen salabu ar draugu, bet mēs noteikti varētu būt labi draugi,” es lēni stāstīju, jau iegājusi viņa dzīvoklī.
„Viss kārtībā es saprotu,” viņa balsī varēja dzirdēt nelielu sarūgtinājumu, „mēs noteikti būsim labi draugi.”
„Tiešām piedod,” es noteicu un samīļoju viņu.
Viņš apskāva mani ciešāk, pēc brīža atlaidis, aicināja uz viesistabu. Tā bija ļoti skaisti iekārtota, istabā bija trīs baltas un viena melna siena. Pēkšņi mani iezvanījās telefons. Ralfs.
„Čau, mazā, cikos tu būsi?” viņš jautāja.
„Es domāju, ka pēcpustdienā ap, kādiem četriem,” noteicu.
„Labi, tad atā, bučas,” viņš noteica un nolika.
Man tas likās nedaudz dīvaini, bet necentos tajā iedziļināties, pasēdēju un izrunājos ar Markusu, pulkstens bija 13.00. Nolēmu, ka braukšu jau tagad.
***
Dzirdēju, ka palātā, kāds ir, bet vienalga gāju iekšā, bet tad sāku nožēlot, ka vispār atbraucu. Skats bija aptuveni tāds, ka Ralfam irsū guļ tā meitene un viņi kaislīgi skūpstās. Man bija apnicis, ka Ralfs man melo tāpēc vairs neko nepaturēju sevī.
„Ok, laikam esmu atnākusi nelaikā un, ja, kas vari man vairs nekad nelūgties, lai piedodu,” noteicu un uzmaidīju abiem. Bija ļoti grūti smaidīt, bet es pacentos.
„Nē, pagaidi tu parprati,” Ralfs teica.
„Ko es varētu pārprast?” sarkastiski teicu, „viņa tevi patiesībā elpina?”
Ralfs manāmi apstulba un grasījās kaut ko teikt, bet es viņu pārtraucu.
„Stulba es bija tad, kad biju kopā ar tevi, bet tagad vairs neesmu, tāpēc laimīgu jums turpmāko dzīvi,” noteicu pamāju abiem.
Izskrēju ārā no slimnīcas un braucu mājās. Ieskrienot kāpņu telpā sāku raudāt, ātri skrēju augšā un piezvanīju pie Markusa durvīm. Viņš atvēra un es ātri viņu apķēru, viņš bija cilveks, kura apskāvienos es nomierinos.
„Kas noticis?” Markus jautāja.
„Viņš atkal to izdarīja, atkal mani apmuļķoja,” es šņukstus teicu un vēl ciešāk apķēru Markusu.
Viņš aizvēra durvis un aizveda mani apsēsties uz dīvāna. Es vēl joprojām atrados viņa skavās, pie viņa jutos pasargāta. Es beidzu raudāt un viņš aizgāja uztaisīt tēju. Viņš atnāca atpakaļ ar tējas krūzi.
„Es tevi sāpināju, vai ne?” nopietni, skatoties Markusam acīs jautāju.
Viņš klusēja, centās izvairīties no atbildes.
„Tu gribēsi cepumus?” viņš nedaudz minstinoties jautāja.
„Lūdzu neiazvairies, saki taisnību,” noteicu un pabīdījos viņam tuvāk.
gaidu nākamo daļu :)