Ceru, ka šodien ielikšu vēl, kādu. ;)
Izbaudiet.
Gāju uz dzīvokli cauri parkam, domāju, kā būs tad, kad mēs abi ar Ralfu pamodīsimies Parīzē, kādā skaistā viesnīcā pa, kuras logu varēs redzēt skaistu skatu. Biju domājusi tik ilgi, ka nonācu, jau pie mājas.
„Mīļais, es esmu mājās,” noteicu un novilku kurpes.
„Jā, es arī,” Ralfs noteica un pasmējās.
„Par ko tu smejies?” jautāju.
„Es domāju, kā būs tad, kad tu tā teiksi, katru reizi, kad ienāksi manā, māja,” Ralfs nedaudz sapņaini teica.
„Tā būs,” es noteicu un noskūpstīju Ralfu.
„Tu sakrāmēji čemodānu?” Ralfs jautāja.
„Nē,” noteicu un devos uz istabu turpināt krāmēt.
***
Ralfs nonesa lejā manu čemodānu un braucām to nolikt. Izlēmām aizbraukt pie maniem vecākie, pastāstīt par visu, ko esam nolēmuši. Pieklauvēju pie durvīm un tās atvēra mamma.
„Čau, mammu, nolēmām atbraukt ciemos,” noteicu un samīļoju mammu.
„Sveiki,” Ralfs noteica un sarokojās ar manu mammu.
„Sveiki, mīļi, nākat iekšā,” mamma laipni noteica.
Ienācām istabā un sasveicinājāmies ar manu tēti, un nolēmām visu izstāstīt. Apsēdāmies uz dīvāna pretī tētim un mammai.
„Mēs gribējām pastāstīt, ka nedēļas nogalē braucam uz Parīzi un paliksim tur nedēļu,” priecīgi noteicu.
„Jauki,” mamma ar tēti reizē noteica.
„Un vēl mēs gribējām pateikt, ka es pārvākšos dzīvot pie Ralfa,” noteicu un uzsmaidīju Ralfam.
„Vai tad nav par ātru?” mammu iejautājās.
„Nē, bet pie Ralfa mani būs drošāk,” noteicu un Ralfs mani apķēra.
„No kā tad tu baidies?” tētis izbrīnījies, jautāja.
„Nu, es no Paula, atceries viņu?” nedaudz saīgusi teicu.
„Atceros, bet kāpēc?” tētis turpināja.
„Nu redzi viņš vakar atnāca un centās mani izvarot, Ralfs to apturēja, bet pie dzīvokļa viņš atstāja zīmīti, ka vēl atgriezīsies, tāpēc Ralfs piedāvāja dzīvot pie viņa,” noteicu.
„Tā tiešām būs labāk,” mamma nobažījusies noteica.
„Kāpēc tu mums neteici, ka Pauls tev uzmācās?” tētis dusmīgi jautāja.
„Tāpēc, ka tas notika vakar,” dusmīgi atteicu.
„Nu labi, labi miers, Ralf, tu tikai sargā manu meitu kārtīgi,” tētis noteica, piemiegdams ar aci.
„Ko tu, Ralfiņ, tāds nerunīgs,” mamma iejautājās, piegājusi pie Ralfa.
„Nav jau īsti, ko teikt,” Ralfs smaidot noteica.
„Pastāsti, kaut ko,” mamma smaidīdama teica.
„Nu es Anetei uzdāvināju kaķēnu un ceļojumu uz Parīzi,” Ralfs noteica, paskatīdamies uz mani.
„Vai cik jauki, kā kaķēnu sauc?” mamma jautāja.
„Pūciņa,” es atbildēju.
„Starp citu, mums arī ir dāvana, tev,” tētis noteica un aizgāja uz blakus istabu.
Viņš atnesa kasti un tajā iekšā bija fotoaparāts, es biju ļoti priecīga, par dāvanu un stipri samīļoju vecākus. Mamma aicināja paēst vakariņas, un mēs ar Ralfu devāmies uz virtuvi, kurā paēdām, tiešām gardas vakariņas.
