Ralfa skatupunkts.
Viņa ir tik skaista, un būtu tiešām jauka māmiņa. Es visu, laiku vēroju viņu un mazo Elīzu. Anete paskatījās uz mani un ar rokas žestu parādīja, lai nāku pie viņām.
„Nu ko manas mazās princeses ir izdomājušas?” es iejautājos.
„Mēs izdomājām, ka gribam, lai tu arī nāc ar mums spēlēties,” Anete noteica un pieglaudās man klāt.
„Un ko mēs darīsim,” es jautāju, apvijot roku, ap Anetes kaklu un nemanot viņu noskūpstot.
„Mēs varētu aiziet uz bērnu laukumiņu,” Anete noteica, un, Elīza piebalsoja.
Lēnām gājām uz laukumiņu Elīza mums pa priekšu, bet mēs abi, kā laimīgais pāris aizmugurē.
„Tu būtu skaista māmiņa,” es ierunājos.
„Un tu neizsakāmi burvīgs tētis,” Anete noteica un apķēra mani ciešāk.
Nonācām galamērķī un apsēdāmies uz soliņa, bet Elīza aizskrēja uz šūpoties. Anete sēdēja un lūkojās uz Elīzu, bet es uz Aneti.
Anetes skatupunkts.
Diez kāpēc viņš uz mani tā skatās. Varbūt.. nē, tās ir manas domas.
„Kāpēc tu tā skaties?” es jautāju.
„Es brīnos,” viņš saka.
„Par ko tad?” iesmejoties saku.
„Par to cik skaista ir mana meitene,” Ralfs nosaka un apliek man roku.
Nezinu kāpēc, bet es nosarku pēc šiem vārdiem.
„Laiks iet mājās,” es nedaudz minstinoties teicu.
„Tev piestāv sārti vaigi,” Ralfs teica un iesmējās.
Tā nu mēs gājām mājās, bet mazā Elīza izdomāja, ka negrib vairs pie mums, bet ļoti grib pie mammas. Es sazvanīju draudzeni un sarunāju, ka aizvedīšu viņu mājās. Ralfs nezināja, kur braukt tāpēc ļāva man sēsties pie savas mašīnas stūres un aizbraukt līdz galapunktam. Aizvedām Elīzu un devāmies mājās.
„Un atkal parasts vakars,” noteicu un nopūtos.
„To var mainīt,” Ralfs teica un uzsmaidīja, „ejam uz mašīnu!”
„Kur mēs brauksim?” jautāju.
„Tad redzēsi, ej uz mašīnu un gaidi mani tur,” Ralfs iedeva man atslēgas un noteica.
Gāju uz mašīnu un redzēju, ka Ralfs iznāk no mājas ar pledu. Pa ceļam mēs iebraucām veikalā, es neredzēju, ko Ralfs nopirka, bet visu viņš salika bagāžniekā un mēs braucām. Pēc brīža sapratu, ka mēs brauksim uz jūru. Saule vēl spīdēja un bija silts, bet pludmale bija tukša. Ralfs smaidīdams izkāpa no mašīnas, paņēma pledu un maisiņu no veikala. Es paņēmu no viņa pledu ieķēros rokā un klusēdami gājām līdz pludmalei.
„Tagad šis vakars nebūs parasts?” Ralfs jautāja.
„Nē, sevišķi tāpēc, ka tu esi mans puisis,” noteicu un sāku viņu skūpstīt.
Viņš atrāvās, paņēma, mani aiz rokas un aizrāva, uz pludmali, nolika pledu tā, lai mēs abi varam uz tā sēdēt no maisiņa izņēma konfektes un šampanieti, plastmasas glāzītes.
„Diemžēl šampanieša glāzes veikalā nepārdeva,” Ralfs, paraustot plecus, teica.
„Būs labi, tāpat,” noteicu un piespiedu Ralfu pie zemes, un sāku viņu skūpstīt.
„Mazā, lēnāk,” Ralfs smiedamies teica, „tu gan man esi ugunīga.”
„Tev tas nepatīk?” es jautāju.
„Patīk,” Ralfs noteica un sāka skūpstīt manu kaklu.
