Artūrs klusi ievaidējās, un atnāca uz manu gultu.
- Drīkst? – viņš klusi pajautāju.
Iesmējos un pabīdījos tālāk. Artūrs palīda zem segas man blakus.
- Es klausos, - atgādināju par sevi.
- Nu, es nezinu kā, lai tev to pasaku.. – viņš klusi nopūtās. – Es to iedomājos savādāk. – Artūrs iesmējās.
- Nu beidz, tikai pasaki kaut ko par viņu. Es minēšu! – izteicu jaunu piedāvājumu, un pagriezos vairāk pret viņu.
- Viņai ir blondi mati. – viņš iesmējās.
Pārcilāju prātā visas blondās meitenes ko Artūrs varētu pazīt. Prātā iestājās tikai Sabīne. Klases caca, bet visskaistākā no pārējām blondīnēm ko es zinu.
- Es viņu pazīstu? – klusi vaicāju.
- Labāk nekā spēj iedomāties. – Artūrs mīklaini noteica.
Tas lika man vēl vairāk mežģīt smadzenes. Sabīne atkrīt, jo es par viņu neko nezinu. Vienīgais man uzticamais cilvēks, kuru es labi pazīstu ir Alīna, bet viņai ir brūni mati, tātad arī viņa atkrīt. Es vairs nespēju padomāt, likās, ka mana galva pārkūpēs. Beigu beigās es padevos. Artūrs jau gatavojās sacīt, bet pa durvīm ienāca Ilze.
Tiešām īstajā brīdi. Viņa ieraudzīja mūs guļam blakus, un laikam pārprata, jo atvainojusies, izgāja no istabas.
- Zini, man laikam vajadzētu iet uz savu dīvānu. Arlabunakti. – viņš neveikli pasmaidīja, un cēlās augšā.
- Nekā nebūs. – Es parāvu viņu aiz rokas, un cieši saspiedu viņa roku. – Es Tevi turēšu tik ilgi līdz Tu pateiksi. – Artūrs tikai klusi nopūtās, un apsēdās atpakaļ.
- Viņas vārds sākas ar burtu S. – Artūr pasmaidīja.
Tātad tā tomēr bija Sabīne! Es zināju! Zināju, zināju, zināju! Plati pasmaidīju, un Artūrs paskatījās uz mani.
- Tu saprati? – viņš pārsteigts iesaucās.
Pamāju ar galvu, un plati pasmaidīju.
- Un ko Tu par to domā? – viņš jautāja. Paraustīju plecus.
- Priecājos par jums! – iesaucos.
- Paga, par kādu meiteni Tu runā? – Artūrs sarauca uzacis.
- Sabīni. – nedroši noteicu.
Artūrs sāka smieties pa visu istabu. – Nopietni? – viņš smiedamies iebļāvās.
- Par ko Tu domāji? Es un tā iedomīgā cacelīna? Nekad. – viņš vēl joprojām smējās.
- Bet kas tad? – pārsteigta iejautājos.
Artūrs mirkli klusēja, un paskatījās tieši acīs. Viņš mazliet iespurdzās, un novērsās no manis.
- Kas ir? – aizvainoti iesaucos. Vai tiešām izskatos briesmīgi?
- Tas kā Tu uz mani skatījies. – viņš iesmējās.
- Un kā tad es skatījos? - aizvainota pajautāju.
- It kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums. – viņš iesmējās.
- Zini ko, lasies uz savu dīvānu! – iemetu viņam ar spilvenu, un izgrūdu no gultas.
- Tas bija skarbi. – viņš noteica.
- Tu arī biji skarbs. – vēl joprojām dusmīga nošņācu.
- Piedod.. – viņš pastiepās manā virzienā.
Pieliku roku viņam priekšā. – Arlabunakti. – norūcu, un izslēdzu gaismu.
Es stāvēju pretī spogulim. Man pretī raudzījās meitene ar gariem blondiem matiem, kas bija ieveidoti lieliskās lokās. Meitenei mugurā bija balta kāzu kleita, tā bija gara, un kupla. Ļoti skaista. Es pastiepu roku meitenes virzienā. Bet tad es sapratu, ka tā esmu es. Palūkojos lejup, un man mugurā bija tā kāzu kleita, kas skaistulei spogulī. Samiedzu acis, un pēkšņi biju lielā telpā. Man pretī stiepās sarkans paklājs. Gāju pa to un paklāja beigās ieraudzīju kādu stāvām. Viņš pagriezās pret mani. Artūrs.
Ātri pielecu sēdus, un elsoju.
