Sēdēju uz dīvāna atspiezdamās pret Artūru. Mēs skatījāmies kaut kādu komēdiju. Tā bija jau daudz reižu redzēta, bet es netaisos piekāpties Artūram, tāpēc cieši vēros ekrānā.
- Varbūt tomēr paskatāmies ko citu? – Artūrs cerīgi paskatījās uz manu pusi.
- Nekādā gadījumā! – Sašutusi iesaucos.
- Labi, labi. – Artūrs padevās, un pievērsās ekrānam.
Atzinīgi pasmaidot, centos nedomāt par rītdienas sēdi. Mums ar Artūru ir plāns, mans plāns ( atkārtoju to visu laiku.), Tas nav diez ko labs plāns, bet citas izvēles nav. Es nekādā gadījumā negribu savus atlikušos gadus pavadīt tajā iestādē. Domas par to vien liek man drebēt. Artūrs arī, protams, negrib, lai mani tur iespundē.
Sēdē būs arī patēvs, un tas var sagādāt problēmas... Vispār par plānu, mēs ar Artūru esam kopā, teorētiski. Bet patiesībā viss ir kā agrāk, protams, skolā mēs arī bieži pietēlojam. Kopumā tas ir diezgan jautri, un cik es domāju neviens neko nenojauš. Sēdē es centīšos panākt iespēju dzīvot pie Artūra. Tas var būt sarežģīti, bet varbūt tas izdosies.
- Zeme izsauc Samantu! Dzirdi? – Artūrs plivināja rokas man gar seju.
- Mm? – nobubināju, paskatoties uz viņu.
- Tava komēdija beidzās. – Artūrs noteica. – Tātad, laiks .... SPORTAM! – viņš priecīgi iesvilpās.
- Nē, es eju prom. – Aizspiedu ausis ar abām rokām, un uzkāpu uz mūsu istabu.
Tagad es Artūra mājās jutos, kā mājās. Bija pārgājusi neērtības sajūta, un Ilze visu laiku centās mani uzmundrināt, un lika justies kā mājās. Man ļoti patīk te dzīvot, un man ļoti patīk Artūra vecāki. Klusībā es viņu pat apskaužu. Viņam ir tas, par ko es esmu sapņojusi, kopš mamma mani atstāja pie patēva. Ieskatījos pulkstenī, un sapratu, ka ir jau diezgan vēls un es varu doties gulēt. Aizgāju līdz vannasistabai, un iekāpu dušā.
Pēdējā laikā es arvien retāk redzu to šausmīgo murgu. Un ja arī redzu, tad vismaz nekliedzu. Ūdens sāka kļūt vēsāks, un es izlīdu no dušas. Apjautu, ka aizmirsu naktskreklu, cieši apliku dvieli, un klusi atvēru durvis. Protams, tieši tagad Artūram bija jāiet garām, neveikli pasmaidīju, un pagāju viņam garām. Iegāju istabā, un nopūtos. Pieskrēju pie savas somas, paņēmu tīru apakšveļu un kreklu. Asi apcirtos riņķī, un man izspruka mazs kliedziens.
- Ak, Dievs, Tu mani nobiedēji! – iesaucos.
- Piedod. – Artūrs klusi noteica, un pasmaidīja. – Ko Tu tagad darīsi? – viņš pacēla vienu uzaci, un jautājoši vērās manī.
- Iešu saģērbties. – ļoti ātri atteicu, un centos paspraukties garām.
- Tu jau vari arī neģērbties. – viņš izaicinoši izmeta.
- Nemaz nesapņo. – iesmējos, un aizsteidzos uz vannasistabu.
Ātri uzvilku apakšveļu un kreklu. Paskatījos spogulī, izlaidu matus, un ātri iztīrīju zobus. Pakarināju dvieli, un aizgāju atpakaļ uz istabu. Artūrs bija ieurbies datorā, un es apgūlos gultā, apslāpējot nopūtu.
- Vispār Tu mani neizklaidē. – Dīcot noteicu.
- Kāpēc, lai es kaut ko darītu? – Viņš sarauca uzacis, un paskatījās uz mani.
- Es taču esmu ciemiņš, un Tev ir jāparūpējas, lai man būtu ko darīt. – Klusi ierunājos.
- Labi. – Artūrs aizvēra datoru, un nolika uz galda. – Ko Tu gribi darīt? – viņš pasmaidīja.
- Nu, emm .. – novērsos, un cītīgi domāju.
- Redzi, Tu nemaz nezini. – Artūrs uzvaroši pasmaidīja. – Un vispār, rīt Tev jau būs gana nodarbju. – viņš noteica.
- Nemaz neatgādini. – klusi noteicu, un baiļpilnām acī paskatījos uz Artūru.
- Būs jau labi. – Viņš ieraudzīja manas acis, un atnāca uz manu, labi viņa, gultu. Artūrs apsēdās uz gultas malas, un ieskatījās tieši man acīs. – Es tev apsolu, ka nepieļaušu Tavu aizvešanu. – viņš mani cieši apskāva.
- Nesoli to, ko nespēj izpildīt. – drūmi nočukstēju, viņam pie auss.
- Samij, paskaties. – Viņš lika man paskatīties uz viņu. – Es darīšu visu, lai Tu paliktu te. Man ir rezerves variants. – Artūrs noslēpumaini uzsmaidīja.
- Pastāstīsi? – lūdzoši paskatījos uz viņu.
- Vakara pasaciņas beigušās, ej gulēt. – Viņš pasmaidīja, un cēlās kājās.
- Pagaidi. – parāvu viņu aiz rokas.
- Nu? – viņš pagriezās.
- Gulēsi šonakt te? – centos izklausīties pēc iespējas mīlīgāk.
- Kāpēc? – Artūrs mazliet iesmējās.
- Ja nu kāds naktī mani cenšas aizvest. – satraukti ieteicos.
- Protams, to mēs nedrīkstam pieļaut. – viņš iesmējās, un palīda zem segas.
