-Labrīt. –beidzot biju pamodusies. Mārtiņš jau bija virtuvē un gatavoja ēst.
-Labrīt. –bez jebkādām emocijām viņš man atbildēja. Jauki.
-Paklau, par vakardienu. –iesāku un jutu, ka jau tuvojas asaras.
-Viss kārtībā, mazā. Nedomā vairs par to. –viņš pienākot pie manis, noteica un apskāva.
-Tiešām? –es neticēju viņam. –Bet vakar tu biji pārskaities.
-Un es atvainojos par to. Un no visas sirds. –viņš pasmaidīja un noskūpstīja manu pieri.
-Un viss? – es nespēju viņam noticēt. Parasti viņš nekad neatzina savas kļūdas vai nožēlas. Viņš nebija tik pretīmnākoš.
-Kas viss? Tu gaidīji ko vēl?
-Nu jā. –šokēta atteicu.
-Nu tas ir viss. Ēdīsi brokastis? Es pagatavoju pankūkas.
-Nē, paldies. –skatoties uz viņu, teicu. –Tad viss ir aizmirsts un piedots?
-Jā, mazā, nomierinies.
Šis ir dīvains rīts. Nolēmu, ka varētu nedaudz parakstīt dziesmai vārdus.
-Es iešu nedaudz padomāt un parakstīt. –noteicu un iedevu Mārtiņam buču uz vaiga.
-Mhm. –viņš tikai noteica un sāka ēst.
Devos uz augšstāva atpūtas istabu. Tā bija gaiša ar lielu logu, kas izgaismoja visu telpu. Apsēdos uz palodzes, ieslēdzu mūziku austiņās, paņēmu savu kladi, pildspalvu un rakstīju.
Jaunā dziesma bija par tiekšanos pēc sapņiem. Tā atspoguļoja to, ka vajag cīnīties, lai ko tas arī prasītu.
Es biju iegrimusi rakstīšanā, ka pat nepamanīju, cik ātri paskrēja diena. Mārtiņš pat nebija nācis mani meklēt, lai kopā ko padarītu. Jocīgi.
Paņēmu kladi un devos lejā. Mārtiņš nekur nebija.
-Mārtiņ? –es jutos neomulīgi.
Tieši tajā brīdī viņš nāca iekšā pa durvīm ar iepirkumiem.
-Kur tu biji? Kāpēc man nepateici, ka brauc uz veikalu?
-Es negribēju tevi traucēt. –viņš noteica un iedeva man buču. Es sajutos neomulīgi, jo kaut kas man nelika mieru. Nezinu kāpēc, bet man bija slikta nojauta saistībā ar Mārtiņu.
-Ejam pagatavot ko ēdamu, es mirstu no bada. –Viņš tikai noteica un pazuda virtuvē.
-Es arī. –pasmējos un sekoju viņam uz virtuvi.
