RENĀRA SKATAPUNKTS.
Nesaprotu kas Lisai noticis.No sākuma viņa iesita Samantai pēc tam vēl uzsbļāva virsū man.Un tad tas Rberts sāka man piekasīties par to,ka viņu sāpinu.Nu jā mani vārdi laikam sāpēja,bet es taču nevarēju atļaut viņai sist kurai katrai.Kaut, ja godīgi es pats sen biju vēlējies iesist tai Samantai,bet kad tas notika es biju dusmīgs un vēlējos pagriest laiku atpakaļ līdz brīdim kad kāpām laukā no autobusa.Tad vēl viss, bija labi,bet tagad jau esmu sastrīdējies ar tik tuvu draugu.Liisa man,bija kļuvusi kā māsa,bet es viņai tā uzsbļāvu vaidzēs viņai palūgt piedošanu.Cerams,ka viņa piedos.
Ilgi nevarēju aizsmigt,bet uz kādiem 03:15 aizsmigu.
LISAS SKATAPUNKTS.
Šodien cēlāmies agrāk,jo pirms skolas vēl jāiebrauc pie Unas pēc viņas mantām skolai.Mēs piecēlāmies un aizsgājām uz vannasistabu labi,ka man mājās ir veselas trīs.Viena ciemiņiem, viena man un vēl viena vecākiem.Mēs saģērbāmies un devāmies lejā pabrokastot.
-Labrīt.-es ar Unu reizē noteicu.
-Labrīt meitenes.-mamma ar tēti jauki sasveicinājās.
Pabrokastojām tad ātri devāmies pie Unas un uz skolu kas biju jau pie skolas pie manis piegāja Renārs.
-Piedod.-varēja redzēt, ka viņš ir slikti gulējis un, ka viņam patiešām ir žēl.
-Viss būs labi.-noteicu un apskāvu Renāru viņš mani cieši saspieda un sāka griest uz riņķi,kā mazu bērnu.
-Laid.-bļāvu.
-Ja tu apsoli neiet prom.
-Apsolu.-nokliedzu un tiku nolikta zemē, gandrīz nokritu jo bija sagriezusies galva.
-Viss labi.-mani kāds saķēra no aizmugures.
-Jā viss kārtībā.-kad to pateicu tiku palaista vaļā un redzēju,ka tas kurš mani noķēra, bija Roberts.
-Sveika.
-Sveiks.-bnoteicu un uzsmaidīju.
Diena pagāja ļoti jauki Samanta man pat netuvojās.Laikam,bija bail par to es tikai pasmējos.Priecājos,ka salabu ar Renāru man tā ir vieglāak,kā nekā uzskatu viņu par savu brāli un viņš mani par māsu.
Šodien devos agrāk gulēt, jo rīt vēl ir mēģinājums.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tu-man-biji-viss-6/724040
Atvanojiet šī daļa tāda īsāka.
