Čau visiem. :) Pirmo reizi šeit rakstīšu kādu stāstu .Ceru,ka jums patiks. :) Gaidu arī kritiku. :)
Tu izvēlējies palikt (pirmā daļa)
Ir pagājis ilgs laiks, kad es pabeidzu pamatskolu. Nu labi, nav nemaz pagājis tik ilgs laiks, bet es nespēju noticēt tam, ka mamma man atļāva mācīties atpakaļ Latvijā. Es nespēju sagaidīt to mirkli, kad satikšu atkal Kristu, Andreju, Robertu un Paulu. Viņi bija mani labākie cilvēki, cilvēki ,uz kuriem es paļaujos. Vēlos ļoti noglāstīt Andreja vaigu, apskaut viņu. Tas nekas, ka esam tikai draugi. Mēs sarunājām,ka tādi būsim, bet tas neliedz man domāt par viņu.
Pēc 9.klases izlaiduma es aizbraucu ar mammu uz ārzemēm, jo mammai tur bija labs darba piedāvājums. Tagad es mācīšos 11.klasē. Mamma vēlējās ,lai es turpinu mācības ārzemēs, bet ar skaistām acīm un lielu lūgšanos var gandrīz visu panākt. Kā jau teicu, nav pagājis ilgs laiks, laigan maniem draugiem tā noteikti varētu šķist kā mūžība bez manis. Nē, es neesmu iedomīga. Viņi paši to man rakstīja vēstulēs, vismaz Paula, jo Krista ar mani vairs nesarunājas. Nezinu, kāpēc.
Atvainojos, ka jūs neiepazīstināju ar sevi. Mani sauc Beta. Esmu tik pavirša, jo pirmo reizi rakstu dienasgrāmatu. Nekad neesmu to novedusi līdz galam , jo vienmēr ir bijis tas pats attaisnojums, kas vienmēr - man slinkums, citreiz!
Esmu parasta meitene, tik tiešām. Es no citiem īsti neatšķiros ar neko. Esmu parasta jauniete, parasta meita un māsa kā citi vienaudži. Man nav ideāls augums kā meitenēm google. Man ir vidusmēra aprises. Man nav gari, zeltaini , blondi mati kā princesei. Agrāk man bija pelēcīgi jeb latviešu tradicionālā matu krāsa, bet, lai pārsteigtu draugus, es izdomāju,ka es varētu savus matus nokrāsot. Tagad man ir brūni mani ,kuri ir biezi un līdz viduklim. Acu krāsa? Tā man ir pavisam neinteresanta. Citi saka, ka pelēka, bet citi, ka zila. Vēl citi saka, ka zilpelēka, bet citi - zaļa. Draugi saka ,ka esmu dīvaina, bet ar piezīmi, ka labi dīvaina. Labi dīvaina? Nekad neesmu sapratusi, ko tas varētu nozīmēt. Aizmirsu arī piebilst, ka esmu diezgan kašķīga un ļaunatminīga, ātri sadusmojos jeb īsta kareive. Es zinu ,ka šīs nav labas īpašības, bet pa šo laiku esmu mainījusies, tiešām. Nē, es necenšos sevi mierināt, ja jūs to nodomājāt.
Pēkšņi no manām pārdomām un rakstīšanas iztraucēja mamma. Kā jau parasti..bez klauvēšanas, jo šī nav televīzija , kur vienmēr rāda, ka visas ģimenes ir perfektas. Vispār mana mamma ir ļoti dīvaina. Viņa par mani satraucās daudz vairāk, nekā es pati par sevi.
- Beta, nāc ēst, savādāk atdzisīs!,- mamma aši pateica un aizgāja prom
- Labi, mammu,- klusi nomurmināju. Manā ģimenē vienmēr ir bijuši strīdi par ēdienu, jo nekad neko nevaru atstāt uz vēlāku laiku. Vienmēr tas tiek apēsts. Varbūt man uzrakstīt uz lapiņas savu vārdu?
Ātri noskrēju lejā pa trepēm un redzēju jautrās čalas pie galda. Piegāju pie katla un redzēju dižo ēdienu. Zupa. Manai mammai nepadevās gatavot, jo vienmēr viss bija ar milzīgu eļļas kārtu. Ja gatavoja tētis, tad tie bija īsti svētki vai arī viņš bija iedzēris.
Paņēmu vismazāko bļodiņu ,jo tomēr vēlējos notievēt. Rīt labi jāizskatās, jo satikšu Andreju. Cerams atkal man nebūs saucamais ''bitch mode on'' . Man viņš ļoti patīk, bet es vienmēr pret visiem simpātiskajiem puišiem izturos iedomīgi. Nezinu, kāpēc.
Apsēdos pie galda , ātri paēdu un izdomāju,ka vēlos iziet pastaigāties. Uzvilku kedas un devos pastaigā. Šī vieta man bija tik ļoti pietrūkusi.Ārā bija ļoti skaists laiks. Es dievinu gaisa smaržu pēc lietus.
Tā kā arī Topiņš bija vaļā, tad izdomāju ,ka varētu aiziet nopirkt kaut ko. Ātrā gaitā steidzos uz veikalu, bet pēkšņi mani izbrīnīja redzētais, kas apgrieza visu manu domāšanu otrādi.
Krista un Andrejs bija piekļāvuši viens otram lūpas pie šosejas.
Es nezināju,kā man rīkoties. Kliegt vai raudāt? Iet aprunāties vai mukt prom? Tēlot, ka nekas nav noticis vai nerunāt ar viņiem vairs nekad? Krista tomēr zināja, ka man viņš patika. Kā man rīkoties? Rītdien sāksies karš, es to tā neatstāšu..vai arī atstāšu? Es taču esmu mainījusies..vai tomēr arī neesmu?
Man turpināt?
