Uzmanību! Teksts satur vienkāršrunas vārdus!
Au... Galva kārtējo reizi vai pušu plīst. Kur es vispār atrodos?
"Mazais!" iesaucās man pazīstama balss, "Mazais!"
Arrrr... Lai pazūd tā kuce. Man jau apnika viss šis. Visas viņas spēlītes. Visas manas spēlītes...
"Tinies..." nočukstēju, lēnām vērdams acis vaļā.
Atrodos uz grīdas, kura dzesēja manu iekarsušo ķermeni. Pāris reizes samirkšķināju acis, lai beidzot atkal redzētu jēdzīgi. Mana istaba un... Ešlijas ģīmis.
"Mazais... Ko tu domā ar "tinies"?" Ešlija izbrīnīti paskatījās uz mani.
"Viss ir cauri, kuce," nu es vairs netaisos klusēt, pietiek apdzesēt savu nepatiku pret Ešliju, "Tu man biji krājkasīte, mauka. Ar cik daudziem puišiem paspēji jau pārgulēt?"
"Dominik... Es... Es nesaprotu..." Ešlija uz mani skatījās ar tik izbrīnītu skatienu, ka pat nezinu ko domāt.
"Tu esi stulba vai vienkārši izliecies? Viss. Beigas. Ar mums viss ir cauri! Durvis tur!"
"Nu un labi... Eeee... Suns!" Ešlija uzkliedza un pameta istabu.
Pēc mirkļa dzirdēju skaļu durvju cirtienu. Viss. Finanses aizgāja. Nāksies strādāt pašam, lai kaut ko nopirktu. Bet ne kas...
Piecēlos un atspiedos pret sienu. Spēki lēnām sāka atgriezties, bet tomēr sāpēs vēl bija jūtas. Pieskāros kaklam. Auč... Laikam zilumi.
Vajag apjēgt, kas tikko notika. Es tiku kaut kādā dimensijā vai velns zina kur. Man vajadzēja izvēlēties starp Samantu un Sāru... Un es izvēlējos Sāru. Kāpēc? Kāpēc es to izdarīju?
Lēnām piecēlos un devos uz virtuvi pēc ūdens. Man vajag nomierināties.
"Netici nevienam..." prātā atskanēja balss, "Netici sev..."
Es neticēšu nevienam. Es neticēšu sev. Es būšu maldu mežā un sekošu tikai tev. Sudrabam. Es zaudēšu zeltu, savu mīlestību... Vai es daru pareizo? Visu atdod man nepazīstama cilvēka dēļ, pie tam vēl miruša? Vai es to gribu? Vai arī man to vajag...
Pfff.... Kas par poētiskām domām? Es kļūstu par mīksto! ŠAUSMAS!
Tā... Mierīgi. Kādi bija pēdējie Sāras vārdi... Neatceros... Neatceros!?! Atmiņa kā zelta zivtiņai. Me... Mo... Meme... Moto... Jojo... VELNS! Lai jau paliek...
Paņēmu glāzi ūdens un devos uz savu istabu. Ešlija bija atsējusies no maniem mazgliem. Malacis tomēr tas meitēns, bet diktin stulba arī un oranža. Nometu virves un grīdas un ar kājām aizspēru zem gultas.
Negribu vairs tās redzēt. Man vajag aizmirsties. Man vajag... Dators! Paskatīšos kādu filmu. Vismaz uz divām stundām aizmirsīšos. Tikai ne pudele... Pietiek ar manu neseno mēģinājumu.
Pačēmu savu notebook un iesēdos gultā.
Vispirms jāieiet facebookā. Spēlu uzaicinājumi, reklāma, dzimšanas diena, dzimšanas diena... Jauns draudzības uzaicinājums.
Uzspiedu uz ikonas un parādījās Sāra...
Sāra... Pat tagad es nespēju aizmirst viņu. Kas vispār ar mani notiek! Viņa ir mirusi. Kāpēc man vajadzētu tā par to ēnu uztraukties?
"Apstiprināt draudzību."
Esmu vārgulis. Ehhh...
"Paldies," dzirdēju sev blakus kādu nočukstam un sajutu siltumu uz vaiga, "Mementote sermonis, zivtiņ..."
Iepriekšējā daļa:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tu-izvelejies-nepareizo-6/650250
