Trumpis6

Sveiki! Šis beidzot ir mans pirmais stāsts spokos , kuru mēģinu uzrakstīt nu jau TREŠO reizi. : D

Ceru ka novertēsiet , jo man ir diezgan iespaidīga ideja par stastu , kas notiks tālāk.

Prologs

Snovbords. Instruktors Reinis. Skatieni.Pieskārieni.Iekāre.Mīlestība.Slava.Ugunsgrēks.

* * *

Viņa zilās acis.. Tās ikreizi ieraugot mani , iemirdzējas .

Viņa muskuļotās rokas kas maigi vienmēr glāstija manus gurnus,vēderu ,plecus, muguru ,seju

Viņa muskuļotais vēders un krūtis kas vienmēr pieglaudās man klāt.

Viņa smaids

smiekli

balss

glāsti

joki

Viņa mīlestība un atbalsts

Viss ko mēs kopā piedzīvojām ,tagad ir tikai atmiņas.

Katra reize kad iekāre ņēma virsroku un lika mums izdzīvot ko brīnišķīgu , katra reize ko pavadījām uz klana slēpjoties no citiem acu pāriem , katri mīļie apskāvieni , skūpsti - tikai atmiņas.

Mamma nekad to nebija atbalstijusi.Nekad.

Atceros kā svinējām viņa 26 dzimšanas dienu , un uzreiz pēc nedēļas bija mana 18 dzimšanas diena , kurā mamma pat mani nepsveica un vienkārši aizbrauca izklaidēties ar draudzenēm. Bet viņš , viņš man uzdāvināja viss lieliskāko dāvanu- mīlestību.

Tad pēkšņi pēc mēneša atrodos kalna būdelē kura piederēja manai ģimenei , un esmu taja kopā ar viņū.

Ievelku elpu un pēkšņi manī ieraujas lielie dūmi un es sāku klepot.

Karstums.Liesmas.Viņa rokas.Sniegs.

Manās acīs nodega būdele.Nodega visas bildes ,mantas , viss.

Bet es jutos droši , jo atrados pie viņa.

Viņš paliek pie manis pa nakti.

Atkal tie skūpsti , maigums.

Nākamais ko atceros ir ka mamma bļauj , liek savāk drēbes , savākt visu un mēs aizbraucam.

Pametu viņu. ES PAMETU VIŅU VIENU PAŠU.

Tas viss notika mammas dēļ.

Asaras.

* * *

Piecēlos slapja , sirds sitas ātri. Es atkal par viņu domāju , atkal par viņu spaņoju. Es nekad nepiedošu mammai.

Pēkšņi notrīcu jo par manu vēderu parslīd silta roka un pievelk sev tuvu klāt.

-Mīļā, nebaidies ,tas esmu es - Vils miegainā balsī nočukst man pie auss un to noskūpsta.

Vilu es ļoti mīlēju . Iepazinos ar viņu aptuveni pirm 2 gadiem , divus mēnešus pēc paarvakšnās uz šo pilsētu. Pēc tās reizes kad es atsāju Reini tur un atbraucu uz sejieni , biju ieravusies sevī. Dienām ilgi neēdu , nerunāju. Vils bija tas cilvāks kas no ta visa izrāva mani Es atdzimu no jauna.

Bet Vils nekad nebūs mana visa sirds , kāds bija man Reinis.