Šodien pēc skolas pagaidīju Tomu. Ou, skatos. Rekur nāk. Toms ar saviem draugiem. Nāku pretīm. Samīļoju.
„Eu, eu, eu...Kortnij!” viņš mani atgrūda. Viņa draugi smejas. Tagad viņi aizgāja.
„Kapēc tu esi tik ļauns?”
„Emm, piedod...” un vēlas mani apskaut.
„Nē, nebūs!” es aizeju pati savu ceļu. Dodos uz mājām.
Eju garām parkam. Pēkšņi kāds pieskrien man klāt.
„Sveika!”
„Raiti?”
„Jā, sen neredzētā.” viņš iesmējās „Es pārvācos uz šejieni. Un drīz iešu tavā skolā.”
„Tiešām?”
„Jup. Kā tev gāja skolā?”
„Normāli...”
„Neizskatās, ka normāli.” viņš uzsmaidīja „Kaut kas noticis?”
„Nē, viss ok.”
Raitis ir ļoti jauks un sirsnīgs . Pazīstu viņu kopš bērnības. Agrāk mēs kopā gājām uz pagalma laukumiņu spēlēties. Viņš dzīvoja pretīm, tapēc tikāmies katru dienu.
„Kur tu tagad dzīvo?” es apjautājos.
„Hmm. Gribi uzzināt? Lūk tur, pie tā veikaliņa...”
„Skaidrs.”
„Tu vēl joprojām dzīvo, kur agrāk dzīvoji?”
„Nē, es tur pie Narvesena. Pārvācos.”
„Skaidrs! Tagad zināšu.” viņš atkal uzsmaidīja „Labi, čau. Tiekamies vēlāk!”
„Čau.”
Tagad devāmies katrs uz savu pusi. Atnācu mājās.
Atnāca īzziņa no Toma: „Kā iet, zaķīt?”
Atbildēju: „Nekā.”
„Kā nekā? Kas noticis? Kam sadot pa purnu?”
„It kā tu nezinātu...”
„Ko nezinātu? Kortnij, par ko tu runā?”
„Citu cilvēku klātbūtnē tu uzvedies, itkā es tev nebūtu nekas. Es esmu itkā smiekla objekts priekš tevīm un taviem draugiem!”
„Nu beidz...”
