Labs vakars! Beidzot klāt piektdiena un arī jauna daļa. Ceru, ka kāds lasa un kādam arī patīk tas, ko daru. ;) Iepriekšējā daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Traka-Vasaras-Nometne-27/691061
- Saproti, Elizabete... Par tām spējām neviens nedrīkst zināt, jo tas var pamatīgi apdraudēt Dāvida drošību , vai saproti?- , Dereks man skaidroja, itkā es neko nesaprastu.
- Un vispār kur viņš tagad ir?- , jautāja Marija.
Opā! Vai viņi tiešām nezināja?
- Nu, vispār es nezinu. Viņš pazuda, jo visi uzzināja par viņa spējām. Mēs ēdam un viņš manā virzienā aizlidināja dažas lietas un pēc tam nekavējoties sakravāja mantas un teleportējās uz citurieni, laikam paralēlo pasauli, viņš teica man.- , es pateicu vecākiem pašu svarīgāko, ko viņi nezināja.
Vecāki pārsteigti saskatījās viens uz otru. Marija nobālēja.
- Bet... Bet... Mēs tur nevaram nokļūt!! Kā mēs atgriezīsim viņu?? Viņš zināja par paralēlo pasauli, bet nekad iepriekš nebija uz to aizceļojis un tagad... Dāvids pat nezina, kā nokļūt mājās!- , Dereks bija ļoti satraukts.
- Mums kaut kas ir jādara, nekavējoties.- , teica Marija.
Marija bija ļoti mātišķa un varēja redzēt, ka savs dēls Dāvids viņai ļoti rūp. Viņa ar Dereku bija īsta ģimene, tieši tāda, kāda bija vajadzīga Dāvidam. Es arī gribēju būt vismaz maza daļiņa no tā visa. Piedzīvojumiem, pārstiegumiem un mistikas, tāpēc rīkojos tūlīt pat, kamēr Marija ar Dāvidu skrēja prom uz mašīnu. Es vēl varēju panākt viņus.
Skrēju uz viņu pusi.
- Pagaidiet! Apstājieties! Lūdzu, uzgaidiet brīdi!- . es kliedzu savā aizsmakušajā balsī.
Abi apstājās un palūkojās uz manu pusi. Es sāku runāt.
- Vai es varētu doties jums līdzi meklēt Dāvidu? - , es lūdzoši jautāju un visvairāk cerēju uz Marijas apstiprinošu atbildi, jo man likās , ka viņai patīku.
Dereks šaubīgi skatījās uz mani.
- Kāpēc tu gribi to darīt?- , viņš jautāja.
- Tāpēc, ka man rūp Dāvids. Man viņš ir ļoti svarīgs un es vēlos , lai viņam viss kārtībā. Ļaujiet man doties jums līdzi, lūdzu! Man vairs šajā nometnē nav vietas, jo .... Jo bez Dāvida man te nav ko darīt... Viss ir tik skumji un katra lietiņa liek atcerēties viņu....- , es beidzu savu aizkustinošo runu.
Marija uzlūkoja mani.
- Labi, brauc līdzi. Tikai... Vai tu tā vienkārši vari atstāt nometni?- , viņa jautāja.
Ak Dievs! Visas mantas!
- Es tūlīt būšu atpakaļ! Lūdzu uzgaidiet 5 minūtes, centīšos pēc iespējas ātrāk savākt mantas un būšu atpakaļ.- , nobēru un skrēju uz māju.
Tik stulbi, ka bija Dāvida vecākiem jāliek gaidīt!! Es pēc iespējas ātrāk gribēju doties meklēt Dāvidu. Ieskrēju mājiņā un iestūķēju visas mantas koferī un jau devos uz durvju pusi, kad Zane ar Rūtu aizšķērsoja man ceļu.
- Kur tad tu tā sataisījies?- , Rūta nesaprašanā vaicāja.
- Paklau, tas ir garš stāsts. Žēl, ka man jūs jāpamet, bet man tiešām ir jādodas prom un tas ir steidzami. Nevaru neko teikt . Ardievu meitenes!- , es nobēru un tomēr apstājos , lai apskautu Rūtu un Zani.
Ātri apskāvu gan Rūtu, gan Zani un viņas izskatījās ļoti skumjas.
- Bet.. Kur?? Kas?? Neaizej!!- , abas sauca.
Tas bija neizturami. Pirms mirkļa likās, ka no viena smaga pārdzīvojuma biju atguvusies, taču tagad visu atlikušo mūžu mani vajās meiteņu skumjās sejas. Es abas pametu un vienīgais, kas no manis palika bija viena vientulīga šokolādes tāfelīte uz manas bijušās gultas. Bija grūti, taču man nebija citas izejas.
Tas bija jādara.
Skrēju cik ātri varēju un ieraudzīju abus vecākus. Dereks neizskatījās īpaši priecīgs, bet Marija smaidīja un aicināja mani sēsties mašīnā.
Brauciens sākās. Es biju satraukta. Tas bija tā vērts. Es atradīšu Dāvidu.
