local-stats-pixel

Tirkīzs ♣14

86 0

Laba diena! Šis ir mans pirmais raksts, tāpēc nevērtējiet stingri. Rakstat komentāros vai man turpināt. Lai jums jauka šī jaukā, saulainā diena!

*************************************************************************************************************************

Rīts man iesākas kā parasti, brālis blakus istabā skaļi klausās mūziku, austiņu viņam nav. Pie tam tas ir smagais metāls, to es nevaru ciest. Es viņam nerūpu, to esmu secinājusi jau sen, kā tad no tādas šausmīgas, skaļas mūzikas, to pat par mūziku nevar nosaukt, var nepamosties? Dažreiz, variāk kā dažreiz, man paliek sevis žēl un pajautāju sev: Kā es to varu paciest? Vecāki jau sen ir prom, piecos no rīta cēlušies, gan jau atkal būs noguruši, taču es uzmetu vienu aci viņu istabā, viņi tomēr vēl guļ.

Piegāju pie skapja izvēlēties savas ikdienas drēbes. Mans skapis ir pustukšs, jo brālis dažreiz paņem manas drēbes un bez iemesla sadedzina tās, viņam pašam ir sava grupa. Viņš ir baikeris. Ja jau skapis ir pustukšs, tad viegli izvēlēties drēbes. Vismaz tā domā lielākā daļa, taču, nē, tieši pretēji, tev ir maza izvēle, un tu nevari izvēlēties ko vilkt mugurā, jo gluži vienkārši, nav ko.

-Revelīna! Atnes man kafiju! -Brālis ir nedaudz vecāks par mani, bet daudz slinkāks. Pavēlēt viņš māk, bet izdarīt... ne vella! Visu laiku vien liek man izdarīt visu viņa vietā, bet pats vai nu tup savā istabā un klausās mūziku, vai nu ir ārā ar saviem stulbajiem drauģeļiem.

-Nē, ej pats! -Es dusmīgu uzbrēcu viņam virsū.

-Tu gribi, lai atkal dažas tavas drēbes pēkšņi nonāk kamīnā? -Viņš ir liels šantažētājs, bet es nekad viņa pavēlēm nepadodos, lai kādreiz izdara kaut ko pats. Es jau zinu, ka visticamāk savus draudus viņš izpildīs, bet... man vienalga. Ir dažas drēbes, kuras esmu noglabājusi citā vietā, kur brālis tās nespēj atrast.

-Tavējās jau tur gaidīs!- es iesaucos.

Gāju uz vannas istabu, tā bija vienīgā vieta visā mājā, kur es varēju pabūt viena, lai ieietu dušā, kas man vienmēr palīdz relaksēties un atvēsināties, it īpaši pēc šādām brāļa šantāžām. Mani ieskāva ābolu dušas želejas smarža, man patika šī smarža, beidzot jutos brīva no pienākumiem, taču vannas istabā ātri iesteidzās brālis un es jau jutu, ka viņš viltīgi smaidīja, to varēja dzirdēt viņa balss tonī.

-Revelīn, es tomēr joprojām gaidu balto kafiju. -Es biju pārbijusies, ātri izlamāju viņu un izdzinu ārā, tagad šī tomēr bija mana privātā telpa, kurā vajadzēja būt man vienai.

Iestājās jau vakars, saule sāka iestāties virs horizonta, bet brālim bija citi plāni, nevis sēdēšana ar savu ģimeni. Tēvs viņu pavadīja ārā, lamājoties uz viņu. Es skatos pa logu un redzu kā brālis sāk kļūt vienaldzīgs pret mums. Mamma ar tēti bļauj uz viņu, bet viņš tik uzsēdās uz motocikla un devās ceļā, viņam nerūpēja kādi aresti viņam būs, viņam rūp tikai motocikls, un draugi. Nekas viņu neapstādinās no tā.

-Lara, viņš ir dumpinieks! Dumpinieks bez mērķa! -Tēvs strigti paskatījās uz māti, nogrūda viņu nost un skaļi soļodams iegāja iekšā mājā.

86 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Smagais metāls ir kaut kas ideāls un perfekts... Bet stāstu turpini emotion
3 0 atbildēt