local-stats-pixel

Tīrelī. [16]9

214 0

Mani mīļie, ir pienākusi jau sešpadsmitā nodaļa un man tas ir kas neticams. Paldies par atbalstu, kritiku un labojumiem. Bez jums, tas nekādi nebūtu iespējams.


http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-15/738981






Klusais, no muižas dienvidrietumos esošais, parkā paslēptais ziemas dārzs ir piepildīts ar cilvēkiem. To smagie smiekli un atturīgās sarunas mani smacē. Ik pa laikam pie mums pienāk kāds pieklājību alkstošs aristokrāts un uzsāk stīvu sarunu par dzestrajiem laika apstākļiem un jaunumiem šī rīta avīzē. Vēlais rīts ir dzestrs, debesis ir pelēkas un pušas. Līdz ar gaisā pazūdošiem smiekliem, tiem līdzi aizpeld arī sasaluši elpas mutuļi.

Ziemas dārzu sargā kailie, ar ledus asarām noklātie koku zari un gandrīz nemanāmā migla, kas apvijoties ap augumu, ļauj pazaudēt īstenību.
Ziema ir nevainojama.
Sajūta kad aukstums velk savus garos pirkstus gar augumu un atņemot tam elpu, kavējas uz vaibstiem un krūšukurvja ir debišķa. Es jūtu kā paverot lūpas, plaušās iekļūs nepakļāvīgais gaiss. Aizverot acis, cilvēku smiekli izgaist un palieku vien es. Vien es un aukstums.

Es sādi vēlētos kavēties mūžību, bet kad atveru acis, viss sadrūp. Mūsu virzienā, kādas kuplas rudmates pavadībā nāk misters Persijs un misters Viljams. Manas asinis vēnās sāk vārīties, sirdspuksti sastingst un pārvēršās nekaļamā ledū.

- Paskat tik, kāda sagadīšanās, misis Hamingtone. - rudmate viegli iesaucās un viņas vārdus pavada bezrūpīgu smieklu šalts. Sieviete ir skaista, ar izteiktām auguma aprisēm, garu, lapsādas apkaklē ietītu kaklu un svešādiem, nekad nemanītiem sejas pantiem. Vēljoprojām nelūkodamās mistera Viljama virzienā, es kā apmāta stingri veros jaunās sievietes vaibstos. - Es ierados vakar vakarpusē un man nebija iespējas ar jums personīgi iepazīties, bet tas nekas, man jau ir sajūta, ka esam pazīstamas veselu mūžību. Esmu Emma Šarlote Maklendona, mistera Peverskorta sievas meita, Persija un Viljama māsīca. - sievietes šaurās, bet izteksmīgās lūpas nav apturamas, bezrūpīgie vārdi kā debesu asaras birst no viņas dvēseles. Sniedzot tantei kalsno roku, viņa neapklust. - Jūsu muiža ir skaista, bet biju gaidījusi ko greznāku. Pēc tēvoča nostāstiem, visam vajadzēja būt kaltam vien tīrā zeltā un marmorā. - tas ir joks, bet no jaunās sievietes mutes tas izklausās kā nosodījums. Serēna un tante neveikli iesmejās, bet ieraudzījušas pretī stāvošās sievietes seju,- spēji apklust. - Vai jūs redzējāt misis Meditas kleitu? - itkā nekas nebūtu atgadījies, viņa turpina. - Tik atbaidoša piegriezne, kad to ieraudzīju, man sametās slikti, es nejokoju, misis Hamingtone. Laikam nabadzīte nevar atļauties šuvēju un pati sēdējusi, un centusies ko uzmeistarot. Lūk tā notiek, ja vecāki neatstāj mantojumu. -

Neko nedomājot, pār manām lūpām izšaujās vārdi, ko labāk vajadzētu saturēt. - Cilvēki nicina tos, kas paliek dzīves pavēnī, bet ienīst tos, kas tikuši tālāk par viņiem; pierodiet pie nicināšanas, ja jums, jaunkundz, ir miers, vai arī pie naida, ja esi nodomājis cīnīties. - klusums ieilgst un sabiezē.

***

Pretošanās pašam sev.
Dzērdams glāzi pēc glāzes, es arvien vairāk sapratu un sev par spīti atzinu, ka savā dzīvē vairs neko nevaru labot, varu vienīgi aizmirst. Savas bezgala lielās varas vientulībā apmaldījies, es sāka zaudēt virzības apjēgu.

Viņa ir tik gudra, ka spēj apstulbināt pat manu visaptverošo māsīcu. Viņa ir tik skaista, un kontrastējot ar sniegbalto sniegu,- pārvēršās par neaizskaramu enģeli. Kā viens cilvēks sevī var iedēst tik daudz? Cenšoties aizmirst viņu, manī rodās milzīgs caurums, ar katru dienu tas plešās arvien plašāks un plašāks, draudot mani pazudināt. Šīs sāpes nav iespējams ignorēt, tās pat nevar izsāpēt. Bezjēdzīgi.

Serēnas jaunkundze raida manā virzienā mīlas alkstošus skatienus, bet es tos ignorēju. Vai šī sieviete tiešām nesaprot, ka mani neinteresē?

- Jaunkundz? - es balsij sev neraksturīgi trīsot ierunājos, kautri veroties misis Letīcijas smalki veidotajos, gaišajos sejas pantos. Mana sirds nav apturama, bet tas neliedz man saglabāt atturības distanci, kas gluži kā nepārpeldams bezdibenis plešas starp mums. - Vai jūs nevēlaties izmēģināt slidas un kopā ar mani uzkāpt uz sasalušā ezera, jaunkundz? - vienu es zinu labi,- tūkstoškārt cilvēks nožēlo to, ko pateicis, bet gaužām reti viņam jānožēlo tas, ko viņš noklusējis. Man ir jāmēģina,- pat ja viņa nepiekritīs, mani vairs nemocīs šis tukšums un mūžīgā tumsība. Jaunās sievietes seja ar neizprotamu izteiksmi tajā, ielūkojas manī. Pelēkzilās acis gandrīz nemanot ieplešās. Es pasmaidu un viņas vaibstus iekrāso maigi sārta nokrāsa, kura klusāk par čukstu saka "jā".

***

Es jūtos neērti, kad misters Viljams pietupies pie manām kājām, stingri nosien slidas. Ik pa laikam, viņa bālie, nosalušie pirksti atglauž gaišos matus, kuri neko nenojaušot krīt pāri viņa bezdibeņiem līdzīgajām acīm. Viņš pirmo reizi izrāda interesi un tas mani smacē un vienlaikus liek sajusties kā debesīs.
Viņš ir tik uzmanīgs, ar skatienu maigi pieskārdamies manam augumam.
Viņa rokas ir tik veiklas un pirksti it kā nejauši pakavējās uz manas kājas. Katrs pieskāriens dedzina un man ir sevi jāsatur, lai nesāktu trīsēt līdzi savai dzīvīgi pulsējošajai sirdij.
Ik pa laikam es mugurā jūtu Serēnas un mistera Persija dedzinošos skatienus, bet tagad mani tas nesatrauc.

- Vai jums patiešām pieder šis viss, jaunkundz? - kad esam uzkāpuši uz ledus, misters Viljams norāda uz parku.

Es pasmaidu un neatskatoties, neprasmīgi uzsāku slidot arvien tālāk un tālāk no krasta. Jūtot kad jaunais vīrietis seko, es kautri iesāku. - Mums pieder nevis zeme, bet tikai zemes pēda zem mūsu kājām, nevis kalni, bet tikai to attēli mūsu acīs, nevis jūra, bet tikai tās lokanā izturība un tās līmeņa atspulgi. Mums nepieder itin nekas. Vienīgi ilūzijas ir mūsējās, un tādēļ.. - ieilgušā klusuma dēļ es apmulstu un paveros vīrieša maigajos sejas vaibstos. Viņš smaida. Lai gan tikai ar lūpas kaktiņu, bet tomēr.

- Lūdzu, turpinat,- viņa balss ir kā tauriņa spārnu vēdi. - Turpinat, jaunkundz, tas bija skaisti. -

- Nē, izbeidziet. Skaistums neslēpjās manī, ser, tas slēpjās tiko nolijuša lietus smaržā un jūras viļņu šalkoņā. - mēs slidojam tālāk un lai gan slidojusi esmu tikai dažas reizes, es cenšos no visas sirds. Vīrietis man blakus ir daudz veiklāks,- viņa kustības atgādina kādu no debesīm krituši būtni.

Kad esam aizslidojuši tālu prom no cilvēku smiekliem, pēkšņi, kluso, smalkā ledus ieskauto gaisu satricina mans kliedziens. Zem manām ļodzīgajām kājām atskan skaņa, kas līdzīga smalka porcelāna plīstoņai.

- Letīcij,- kautkur atskan mistera Viljama baiļu ieņemtā, pārbiedētā balss. Mana sirds pamirst. - Nāciet pie manis. Mierīgi. - cenšoties nomierināties, viņa balss kļūst vēl saspringtāka. Es drebu un asinis vēnās šķiet sasalušas. Es pasperu trīsošu soli un ledus zem manām kājām ielūzt.

Pēdējais ko redzu ir viņa šausmu saviebtā seja un augums, kas neko nedomājot lec man pakaļ.

Es slīkstu. Tumsa un nežēlīgais aukstums iekļauj manu augumu, tas iekļūst pa manām porām un es mirstu. Gaisma attālinās. Tai līdzi aizpeld arī pēdējā cerība un pasaules atblāzma.

Pēkšņi manu augumu satver kādas glābjoši siltas rokas un gaisma atkal ataust. Es dzīvošu.

Nonākot uz sauszemes, es atraujos no mistera Viljama un ar plaukstām satveru seju. Esmu izmirkusi slapja. Ledaini aukstais ūdens tek lejup pa zossādas klāto muguru un kaklu, mani neizteiksmīgie mati līp pie sejas un aizsedz pasauli. Šoks un nepārpeldamās bailes ir ieņēmušas manu sirdi. Piemirkusī, nesen smalki pašūtā kleita smagi uzguļās uz auguma un šķiet vai tonnu smaga.

- Vai salsts? - mistera Viljama jautājums šķiet lieks. Ir auksti,- tik auksti, ka izelpotā dvaša gaisā veido ledainus miglas vālus. Arī jaunais vīrietis ir izmircis gluži slapjš,- viņa pusgarie, gaišie mati vietās, kur ir pielipuši bālajiem vaibstiem un pierei, šķiet gandrīz bezkrāsaini.

- Paldies. - mana aizlauztā balss iekrāso gaisu. Ūdens lāses ir ieķērušās skropstās, izpludinot manu skatu uz pasauli.

- Kā gan savādāk, jaunkundz? Tas bija tā vērts. - viņš pienāk tuvāk, un pat caur mūsu abu izmirkušajām drēbēm, es sajūtu dedzinošo siltumu, kas starojot no jaunā vīrieša auguma, liek atmaigt manai ledainajai, vēljoprojām trīsošajai ādai.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000
Totāli kūstu. Katru dienu velkos iekša spokos tikai šī stāsta dēļ,ir arī citi labi stāsti, bet šis ir WOW! Tev jāraksta biežāk, savādāk nākas lasīt tīņu romānus un tas nau jauki!
6 0 atbildēt

Tik ideāli, ka nevar atrast īstos vārdus, lai pateiktu to cik ļoti man patīk.

1 0 atbildēt
12 avatars12

Kad būs nākamā?

1 0 atbildēt
Drukā nākamo :C
0 0 atbildēt

Tikai nepstājies, turpini rakstītemotion

Ar nepacietību gaidīšu nākamo daļu

0 0 atbildēt
Slidošana, ai, kā es priecājos, ka iepini slidošanu šajā stāstā, lai arī tam ir otršķirīga nozīme (lai arī tas ietekmē stāstu. Labi, es pati sapinos savās domās.). Un paldies, ka atgādināji par Titāniku. Nedaudz saskatu arī līdzību. Nebeidzama mīlestība, kura nav iespējama.
0 0 atbildēt
Beidzot! Beidzot! Beidzot! Nevarēju jau sagaidīt šo daļu, ar nākamo, lūdzu, tik ilgi nevilcinies. emotion
0 0 atbildēt

ak dievs, es tik ilgi gaidīju jaunu daļu no tevis un teikšu godīgi - bija tā vērts gaidīt! emotion) tavs stāsts ir superīgs, es pat nevaru vārdiem izteikt, cik ļoti man tas patīk! emotion

0 0 atbildēt

Skaisti

0 0 atbildēt