Ak, Dievs. Esmu pārbijusies. Es vienmēr zināju. Zināju, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Tikko parakņājos pa mazā brāļa telefonu... Tagad vēlos kaut nebūtu tā darījusi.20
Jebkurš, kas mani pazīst, pateiks jums, ka esmu tipiska vecākā māsa - vienmēr aizstāvu savu mazo brāli un neļauju nevienam apbižot. Mans mazākais brālis, Džeremijs, ir par 5 gadiem jaunāks, nekā es. Viņš ir jauks puisis, bet ļoti kluss, tāpēc bieži tika apcelts. Kad gāju vidusskolā, es viņam staigāju līdzi pa pamatskolas daļu, pieskatīju, lai neviens nedara pāri. Negribu lielīties, bet biju diezgan populāra, tāpēc varēju izmantot savu ietekmi, lai viņu aizstāvētu. Kad pabeidzu skolu, tas kļuva grūtāk. Aizgāju studēt uz universitāti un, pēc neilga laika, mamma man zvanīja, raudot. Pārējie bērni viņu izsmēja, sauca par izdzimteni, kropli, dīvaini. Tas lika manām asinīm vārīties. Ja vien es būtu mājās, neko tādu nepieļautu.
Tomēr, Džeremiju tas nekad neuztrauca. Kad viņu grūstīja, apsaukāja, vai skatījās uz viņu ar riebumu, Džeremijs vienkārši turēja galvu lejā un dzīvoja ieslēdzies savā mazajā pasaulītē. Es par to tiešām uztraucos. Liekas, ka viņš vienkārši nevar noturēties realitātē uz ilgu laiku. Bet, viņš joprojām bija mans brālis. Mans mīļais, klusais, mazais brālītis.
Biju sajūsmā, kad iepriekšējās brīvdienās atbraucu mājās un atklājās, ka viņam ir draudzene. Tiklīdz ienācu pa durvīm, viņš man sāka par viņu stāstīt. Visu dienu par to vien runāja. Viņa draudzene Terēze esot gudra, skaista, mīļa, patīk viss tas pats, kas Džeremijam, un tā tālāk... Tikai jums jāsaprot, ka mans mazais brālis gandrīz NEKAD nerunā. Esmu viņam vistuvākais cilvēks, bet dienā viņš man nepasaka vairāk par pieciem teikumiem. Es, protams, biju priecīga, bet, no otras puses, arī mazliet šaubīga. Kas īsti ir šī meitene? Sāku Džeremiju izpratināt - "kāda viņa ir?" Īstais jautājums gan bija, kāpēc viņa satiekas ar manu kluso, kautrīgo brāli? "Vai viņa dzīvo netālu?", kas, patiesībā, nozīmēja "kad varēšu viņu satikt?"
Izklaidīgais Džeremijs pat nenojauta kāpēc prasu šos jautājumus un uz visiem, ar prieku, godīgi atbildēja. Visu, ko man stāsta, rūpīgi iegaumēju, un apsolījos apgriezt viņas mazo sprandu, ja nodarīs pāri manam brālim. Diemžēl, tā arī nesatikos ar Terēzi, pirms bija jābrauc atpakaļ uz universitāti. Izdomāju dot abiem jauniešiem mazliet laiku labāk iepazīties, pirms jaucos viņu dzīvēs. Galu galā, tā taču bija Džeremija pirmā draudzene. Negribēju kaut ko sabojāt.
Pēc pāris mēnešiem, sākās vasaras brīvlaiks un es atgriezos mājās. Pamanīju, ka mans mazais brālis atkal bija tāds pats kā agrāk - kluss, ieslīdzis sevī. Kad bijām divatā, pavaicāju kas notika ar viņa draudzeni. "Mēs izšķīrāmies", Džeremijs atbildēja bez kādām emocijām. Pateica to kā faktu, kas uz viņu neattiecas, un es sēdēju mazliet apstulbusi. Jautāju mammai, bet arī viņa zināja tikpat cik es. Vienā dienā, viņš vienkārši esot pārtraucis par Terēzi runāt un tas arī viss.
Kaut kas likās jocīgi. Kad es un mans pirmais draugs izšķīrāmies, es biju pilnībā salauzta. Džeremijs to visu uztvēra daudz par vieglu. Vai viņš tikai slēpa savas jūtas, jo kautrējās? Ziņkārība pār mani ņēma virsroku un es izdarīju ko tiešām kretīnisku. Pāris kilometrus no šejienes, mežā, ir tāda maza būdiņa uz kuru Džeremijam patīk iet lasīt, vai pildīt mājasdarbus. Kad viņš uz turieni aizgāja,ielavījos viņa istabā. Kaut gan jutos slikti to darot, nolēmu, ka tikai aši uzmetīšu acis. Tur, ieraudzīju Džeremija telefonu, tas bija atstāts lādēties uz galda.
Atradu viņa saraksti ar Terēzi un sāku lasīt no paša sākuma. Izrādās, ka viņi iepazinās kādā forumā un sāka tajā sarakstīties. Viņa dzīvoja tikai 20 minūtes no šejienes, bet abi sarakstījās un oficiāli bija "pāris" vairākas nedēļas pirms kāds ieminējās par satikšanos. Ja godīgi, pirmajās īsziņās nebija nekā dīvaina. Kā jau no 16 gadniekiem varēja sagaidīt, tie bija mīļi un mazliet muļķīgi. Pēdējā īsziņa viņu sarakstē bija "Nevaru sagaidīt, kad rītvakar tevi satikšu. Mīlu <3" Tas gan bija dīvaini. Pat ļoti. Vairs neviena īsziņa... Pārbaudīju zvanu vēsturi, bet tur arī nekā nebija. Vai tajā vakarā kaut kas notika? Man tas bija jāizpēta. No sarakstes, uzzināju Terēzes pilno vārdu un ierakstīju to googlē. Gribēju atrast viņas facebook profilu, vai twitteri, vai ko tādu. Mana sirds gandrīz apstājās, kad pirmais meklēšanas rezultāts bija ziņojums par pazudušu meiteni. Uztraukusies, es to ātri izlasīju - Terēze Evansa, 15 gadus veca meitene, pazudusi bez vēsts, naktī no 3. uz 4. maiju.
Ok, kaut kas pilnīgi noteikti bija noticis. Apsvēru visas iespējas. Vai kāds viņiem tajā naktī uzbruka? Varbūt Džeremijam piedraudēja, lai par notikušo nevienam nestāsta? No pārdomām mani izrāva durvju atvēršanās. Brālis bija atnācis mājās. Aši noliku atpakaļ viņa telefonu, ko visu šo laiku bija turējusi sagrābtu rokā, un noskrēju lejā uz pirmo stāvu. Kā jau vienmēr, viņš bija iegrimis sevī un nepamanīja neko dīvainu.
Gribēju atbildes, bet es nevarēju tā vienkārši viņam par to jautāt. Prātā ienāca doma izpētīt meža būdiņu, kurā viņš pavadīja tik daudz laika. Iespējams, tur varētu kaut ko par šo vājprātu uzzināt. Pēc tam, kad visi aizgāja gulēt, es paņēmu lukturīti un devos ārā. Pāris reizes aizgāju pa nepareizajām taciņām, bet beigu beigās izdevās to atrast. Tālumā jau varēju redzēt viņa būdiņu. Nevaru izskaidrot kāpēc, bet jutu atvieglojuma sajūtu, it kā tūlīt visas manas raizes izrādīsies nepamatotas. Kaut nu tā būtu bijis.
Kad piegāju būdai tuvāk, sajutu spēcīgu, nepatīkamu smaku. Tā smaka.... Nekad nebiju ko tādu saodusi, bet uzreiz sapratu kas tas ir. Ak, dievs... Pieliku degunam priekšā kreklu un ieskrēju iekšā. Terēzes sagraizītais ķermenis gulēja uz grīdas. Tas bija jau sācis sadalīties. Skatoties uz līķi, es sāku rīstīties. Viss vēders sagriezās. Viņas drēbes bija norautas un ķermenis uzlikts uz segas. Piegāju mazliet tuvāk un mana pasaule sagriezās kājām gaisā. Starp viņas kājām bija kaut kas balts... tas bija... Džeremija....
Izskrēju ārā cik tālu vien varu un izvēmos. Tad, izvēmos vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Mans mazais brālis...
Ar trīcošu ķermeni, es aizgāju mājās un iekāpu gultā. Man jāzvana policijai. Bet... mans brālis... Džeremijs...
Pāris naktis pārlaidu pie draudzenes. Pateicu mammai, ka dosimies ceļojumā uz dažām dienām, bet īstenībā, man vienkārši vajag laiku, lai apdomātos. Protams, ka visu jāizstāsta policijai. Bet, vai es to varēšu? Vakardien atgriezos mājās, pilnībā izsmelta un tā arī nezināju, ko man darīt. Uzreiz kā spēru pirmo soli pāri slieksnim, dzirdēju Džeremija priecīgo balsi "Anna, iedomājies? Man ir jauna draudzene!"