Un tur jau stāvēja Klāvs ar nepazīstamu puisi, kurš bija apsēdies bērnu šūpolītēs. Prātoju, kur gan mēs iesim un ko darīsim. Patiesībā es Klāvu nemaz nepazīstu. Kapēc mēs tagad ar viņu vispār tusēsim? Bet.. ja jau viņš man zvanīja, tātad es viņam patīku. Vai arī viņam patīk Nika. Ha!
“Čau..” Klāvs mūs nopētīja.
“Oooo, čikas!” puisis no šūpolēm pielēca kājās un tad manāmi grīļojās. Izskatījās, ka viņš ir pietiekami labā kondīcijā.
“Jā, čau.” ar Niku reizē sacījām.
“Elīss!” puisis atstutējās pret Klāva plecu un sacīja.
“Es zinu, ka nelīs!” Klāvs sacīja.
“Jāklis tu esi, es cenšos iepazīties ar meitenēm!” mēlei mežģoties, Elīss sacīja. Viņš svinīgi nostājās manā un Nikas priekšā, kaut gan lēzeni šūpojās vējā.
“Bleika!” sacīju.
“Nika.” Nika teica. Neviens viņu nesauc par Nikolu, izņemot viņas tēti un manu mammu. Jā, viņas mamma nomira no vēža, tāpat kā mans tētis. Tikai viņa savu mammu vismaz ieraudzīja, bet es savu tēti gan nē.
“Tad ejam uz manu hātu?” Elīss mirkšķinot acis sacīja.
“Ejam!” pasmaidīju. Viņam bija tumši, sabužināti mati. Elīsam bija mīļš smaids, tāds, kā mazam bērnam. Tāpēc arī viņam piestāvēja šūpoties mazajās šūpolītēs.
* * *
Sēdējām pašā estrādes aizmugurē un klausījāmies labākos latviešu hītus, ja tā var teikt. Zaļumballe par godu kapusvētkiem. Lieliski taču.
“Vai drīkstu uzlūgt jūs uz deju?” Elīss pieliecās man tik tuvu un jauki vaicāja.
“Nevar jau atteikt!” pasmīnēju un ļāvu Elīsam apķerties man ap vidukli. Novēroju Klāva skatienu. Viņš bija tik nopietns. Šķita, ka pat greizsirdīgs. Es viņam mīļi uzsmaidīju un arī viņa sejā parādījās smaids.
Elīss turpināja pūst savu alkahola pilno dvašu man sejā, līdz dziesma beidzās un es atviegloti pateicos viņam par lustīgo deju. Patiesībā Elīss bija nedaudz sapīpējies, tapēc nomīdija manas laiviņas un lēkāja kā tikko sapotēts kazlēns.
“Tagad jūs, madammm..” Elīs piegāja pie Klāva un sapratis, ka viņu ir sajaucis ar Niku, viņš noskurinājās. Klāvs tikai viegli pasmēja. No malas liekās, ka Klāvs ir ļoti mierīgs un nosvērts - nekad neizpauž liekas lietas, vienmēr tik pedantisks..
Nikai dejoja daudz smieklīgāk par mani un ielavījās dziļāk pūlī, kopā ar kārtīgā stāvoklī esošām tantēm un onkuļiem.
“Tavs draugs gan ir labs dejotājs!” secināju.
Abi ar Klāvu bijām apsēdušies uz soliņiem un malkojām alu no plastmasas glāzēm. Bufetē pārdod arī alu, ja tev ir četrpadsmit. Galvenais, ka nauda ir.
“Ko tu tā grozies?” Klāvs prasīja.
“Pārbaudu, vai menti nevazājās..” nopūtos.
“Un ja vazāsies..” viņš smaidīja. “..aiznesīšu tevi.”
“Vaine, mani!” iesaucos un nepagāja ne sekunde, kad Klāvs man no rokām izņēma glāzi un nolika to uz zemes. Savējo viņš iztukšoja pilnībā.
“Ko tu dari?” prasīju, kad viņš piecēlās kājās.
“Nesu tevi!” viņš sacīja un paņēma mani rokās. Aiz laimes un bailēm spiedzu kā maza meitene, kaut gan bija diezgan ērti. Un jautri.
