“Nomierinies taču, visa dzīve nav domāta puišiem!” sacīju un atvēru logu, jo karstums bija nepārspējams.
“Bet daļu dzīves taču var viņiem ziedot!” Nika viltīgi smaidīja un mētāja manus spilvenus līdz griestiem.
“Jā, ‘teenage’ daļu..” nopūtos un iekritu draudzenei blakus gultā. Atvērtais logs pilnībā nelīdzēja. Likās, ka ir vēl karstāk nekā vajadzētu būt.
“Man šķiet, ka viņš ir izložņājis visas bildes, īsziņas, un tā.” Nika virpināja telefonu rokās un sacīja.
“Varētu tā būt, jā!” pasmīnēju.
“Bet viņam vismaz ir tavs numurs!” Nika smaidīja.
“Bet viņš izskatījās nedaudz vecāks..” nopūtos.
“Nu, labi, gadus trīs!” Nika pasmīnēja.
“Šā vai tā..” sacīju. “..viņam jau normāla bārda kā salavecim bija!”
Nika sāka nevaldāmi smieties, jo mūsu klasē mācās tikai dīvaiņi, kuram virs augšējās lūpas ir četri ūsu matiņi.
Mans telefons iezvanījās. Bija jau septiņi vakarā. Mamma jau bija atnākusi no darba, Nika sēdēja man blakus.. ak.
“Tak cel augšā!” Nika bez maz vai uzbļāva man.
Zvanītājs bija Klāvs, tāpēc aši pacēlu telefonu.
“Jap!?” sacīju.
“Čau..” viņš teica.
“Nu, sveikiņi!” pasmīnēju. Bija dzirdams, ka arī Klāvs smaida. Bet to taču nevar dzirdēt..
“Klausies, vakarā gribi mums līdzi atnākt..patusēt?” viņš vaicāja.
“Amm..” nezināju, ko teikt un brīdi paburkšķēju. “Jā, protams!”
“Super..” viņš sacīja. “Paņem draudzeni arī, labi?”
“Sarunāts.” sacīju.
“Tad uz deviņiem pie tā sīko laukumiņa atkal, ja?” viņš man prasīja.
“Ok!” sacīju un sakodu lūpas cieši.
“Davaj..” viņš mīļi sacīja.
“Atā.” jauki atbildēju un cerēju, ka viņš noliks pirmais klausuli, bet pagāja veselas divas sekundes un nodomāju, ka man ir jābeidz saruna.
Nometu telefonu gultā un smaidīju.
“Nesaki, ka..” Nika smaidot grozīja galvu.
“Deviņos pie sīko laukumiņa!” cītēju Klāvu augstā balsī. “Un paņem draudzeni ar līdzi!”
“Āāāāā!” Nika iekliedzās, atvēra manu skapi un no tā izkrita drēbju kaudze.
“Nu, Nika!” dusmīgi iekliedzos un pasmīnēju, jo drēbes mētājās pa zemi tā, it kā te būtu apgāzies humpalu galds pilns ar mazlietotām drēbēm.
