http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tikai-vienreiz-1/653492
Klusi atslēdzu dzīvokļa durvis, lai vecā kaimiņiene nedomātu atkal mammai izpļāpāties par mani. Šobrīd mamma atrodās Zviedrijā. Viņai ir komandējums, ja tā to var nosaukt. Tikmēr kaimiņiene Sarmīte mani pieskata. Ja tā to var nosaukt.
“Ak, Reksi!” atkal paskatījos uz savu kaķeni, kura bija sastūmusi visu paklāju pie vannas istabas durvīm.
Reksis tikai noņaudēja un mani sasmīdināja. Joprojām nesaprotu, kapēc manai kaķenei ir suņa vārds. Varbūt tāpēc, jo mana mamma nebija pilnā prātā, kad ļāva man paņēmt kaķi no patversmes..
Novilku kleitu un tās vietā uzvilku lielo, balto ‘adidas’ kreklu, kuru mamma dabūja sporta spēlēs. Mana mamma patiesībā nesporto, tikai skraida ar briesmīgām trenuškām un svinīgu blūzi.
* * *
Telefons skaļi zvanīja un.. dievs žēlīgais..mana galva. Centos sataustīt mobīlo pa segas virsu, līdz iegrābos kaķa galvā. Tad sapratu, ka telefons varētu būt otrā pusē, bet aptiesībā tas bija zem spilvena.
“Jā!?” noburkšķeju.
“Bleika, mīļumiņ, būšu mājās pēc stundiņas..” mammas balss mani uzmodināja un es aiz šoka pielēcu kājās, uzkāpdama virsū kaķa mantiņai, kas iezviedzās kā nevesels zirgs. “..priekš mājām vajag kaut ko nopirkt?”
“Nu kaut ko garšīgu, makaronus un varētu arī jogurtu!” nespēju izdomāt neko sakarīgāku un stūķēju visas zemē nomestās drēbes savā skapī.
“Labi, tad tu gaidi mani, ja?” dzirdēju, kā viņa izkāpj no mašīnas.
“Jap!” mīļi sacīju un noliku klausuli.
Rokas sāka trīcēt un uz tualeti gribējās.. ļoti. Par galvassāpēm biju jau aizmirsusi, jo tik daudz kas bija jādara. Sametu.. jā, sametu visus traukus trauku mazgājamā mašīnā un iedarbināju arī veļasmašīnu, kurā jau nedēļu stāvēja manas drēbes.
Atkal zvanīja telefons. Paķēru to un uzslēdzu skaļruni, kamēr centos saslaucīt grīdu un izvēdināt istabu.
“Labrīt..” kāda puiša balss runāja. “Vai Bleika, Nikolas ‘best friend’?”
“Kas zvana?” ar telefonu rokās traucos pa koridoru un sastūķēju visas izmētātās kedas skapīti. Kopumā dzīvoklis izskatījās kārtībā. It kā.
“Klāvs..” viņš iepauzēja. Nevienu Klāvu nepzīstu. “Man ir Nikolas telefons.”
“Super!” iesaucos un atvēru skapi, lai tur ieliktu savu mugursomu, bet no tā izgāzās kaudze ar drēbēm. Johaidī!
“Vakarā varēsiet atnākt pakaļ?” viņš vaicāja.
“Varēs gan jau..”
“Un tu?” izklausījās, ka puisis mani pazīst.
“Kam tev mani, tu tak mani nepazīsti?” apstulbu un man neatlika nekas cits, kā pastumt svārkus zem gultas, jo mamma jau grabinājās pie durvīm.
