Māriņš mani atveda uz savām mājām, bet pats aizbrauca neko nepasakot. Viņa nebij mājās visu nakti. Es ik pēc minūtes centos viņu sazvanīt, bet tas bija bezcerīgi. Prātā šaudījās tūkstošiem domu, kas varēja notikt ar viņu+ vēl doma par šķiršanos.
Pienāca rīts. Es visu nakti nebiju acis aizvērusi, gaidot kaut ziņu no puiša. No rīta, ap septiņiem, Mārtiņš ieradās mājās. Protams, dzēris. Tik ļoti, ka nevarēja pat uz kājām nostāvēt. Pati brīnijos, kā viņš līdz dzīvoklim ticis.
- Ko tu te dari?- viņš nesapatnē paskatījās ar šķībām acīm uz mani.- Es tev taču teicu, ka šķirsimies!? Aizmirsti mani! Savāc savas mantas un lasies prom!- puisis man uzbļāva un apsēdās uz grīdas koridotī, atspiežot muguru pret sienu.
Es neizturēju. Paķēru rokassomu un dusmās aizcirtu durvis. Caur asarām knapi redzēju ceļu, kur gāju. Biju neziņā, kas ar mani notiks tālāk. Nolēmu, ka pagaidīšu kamēr puisis nomierināsies un devos atpakaļ, lai pārliecinātos vai viss ir labi.
- Ko tu te dari?- puisis tupēja turpat.
- Es tūlīt pazudīšu, tikai pasaki iemeslu, kāpēc tu šķiries no manis?- es centos saprast kaut vārdu no puiša šļupstēšanas.
- Man ir cita un es.... .es...... es tevi vairs..... es tevi vairs nemīlu!- likās, ka puisis knapi var šos vārdus izteikt.
Es gāju prom, kaut nebij kur. Nolēmu pajautāt policijas iecirknī, kas notiek ar manu dzīvokli. Iegāju policijas vadītāja kabinetā un uzzināju, ka varu atgriezties atpakaļ. Dzīvoklim bija nomainītas durvis, tāpēc policists man iedeva jauno atslēgu. Pateicos un devos prom.
Izņemot no somiņas atslēgu piekariņu, pie kura bija piesietas visas manas atslēgas, ieraudzīju Mārtiņa dzīvokļa atslēgas un nedomājot aizmetu tās prom. Tobrīd likās, ka visi to vien mēģina izdarīt, kā sabojāt un sabeigt manu dzīvi.
- Ja izturēju to, kā Edgars mani pameta, tad izturēšu arī šo!- es mēģināju sev ieskaidrot.
Iegāju dzīvoklī. Pagāja visa diena, lai sakārtotu izvandīto dzīvokli. Kārtojot dzīvokli pat nepamanīju ka man bij zvanījusi man draudzene Līga. Nolēnu atzvanīt viņai:
- Hey! Tu man zvanīji?- centos izklausīties pozitīva, jo negribēju sabojāt pāra ceļojumu.
- Anna, kā tu jūties?- likās, ka draudzene ir divtik vairāk uztraukusies par man pašu.
- Līga? Kas noticis?
- Vai tiešām neko nezini?- draudzene bija izbrīnīta.
- Par ko?
- Par Mārtiņu! Viņš ir ievietots slimnīcā!
Es no jaunajām ziņām un uztraukuma nometu telefonu uz grīdas un taisnā ceļā devos uz slimnīcu. Tobrīd bija vienalga, ko man Mārtiņš ir teicis...
