Apsēdos turpat uz dzīvokļa trepēm ,kad pēkšņi izdzirdēju Mārtiņa balsi:
- ------Anna! Pagaidi!
Tobrīd uz sekundi likās, ka viņš raud. Tas ko viņš man pateica bija nepiedodami, tāpēc ar basajām kājām skrēju līdz parkam. Citiem parks vienmēr licies svešs un baiss, bet priekš manis parks bija svētnīca jau kopš bērnības. Parkā piedzīvoti pirmie strīdi, izlīgšanas, pirmais skūpsts un arī Edgars mani parkā pameta... Es jutu kā puisis skrien man pakaļ, kad pēkšņi manā kājā iedūrās stikla gabals. Es paklupu un nokritu un trotuāra. No aizmugures mani saķēra Mārtiņš, es jutu viņs elpu uz sava kakla. Mārtiņš bija raudājis, to es sapatu uzreiz, jo atpazīstu to aizsmakušo balsi un sarkanās acis.
- ----Anna, tu esi pavisam traka?- viņš nesaprašanā man vaicāja.
- -----Kā man bij rīkoties, ja pēkšņi mani pamet?!- dusmīgi atcirtu atpakaļ un noslaucīju asaras jakas piedurknē. Es lēnām piecēlos kājās un mēģināju tēlot vienaldzīgo, bet stikls kājā man to neļāva darīt. Mārtiņš par mani nosmīnēja, paņēma mani rokās un nesa uz dzīvokli. Es apliku saras rokas viņam ap kaklu un vaicāju:
- -----Mārtiņ, kāpēc?- man atkal pār vaigiem sāka līt asaras.
Puisis noklusēja. Kad bijām tikuši līdz dzīvoklim, Mārtiņš uztraucās par manu sagriezto brūci:
- -----Tevi ir jāparāda ārstam. Rēta izskatās liela. –puisis man uzsmaidīja un atkal paņēma manai uz rokām. Uz brīdi jutos pasargāta, bet no prāta neizuda Mārtiņa teiktais par šķiršanos.
Mārtiņš mani nolika pie savas mašīnas un es uz vienas kājas balstoties gaidīju, kad viņš palīdzēs iekāpt. Puisis nolika līdzpaņemtos dokumentus aizmugurējajā sēdeklī un nāca palīdzēt man ierāpties iekšā:
- ------Ak, tu mana mazā klibotāja!- Mārtiņam tobrīt tas likās smieklīgi.
Es ierāpos mašīā un abi visu ceļu pavadījām klusējot. Brīžiem likās, ka nespēšu izturēt un pavaicāšu par viņa rīcību, bet kaut kas mani apturēja.
Piebraucām pie slimnīcas un es pati kaut kā aizkliboju pie dežūrārsta. Kamēr apskatīja manu brūci, pamanīju kā Mārtiņš atdot līdzpaņemtos dokumentus ārstam runā ar viņu. Pēkšņi ne no kā no Mārtiņa acīm sāka līt asaras. Viņs paskatījās uz mani un turpināja klusīties ārsta teiktajā....
