Sveiki visiem. Tagad ielikšu uzreiz divas daļas. davai lasām! ;)
3.
„Karlīna! Kāds negaidīts pārsteigums!” steigā apsviedos, taču vēlāk nožēloju, ka vispār esmu to darījusi. Tas bija Lukass. Man ar viņu viss bija cauri. Taču, viņam nezinu kādēļ, tā nelikās.
„Sveiks un atā.” Ātri nobēru un devos tālāk.
„Karlīna, nevēlies pajautāt, kā man iet?” Lukass nelika mani mierā.
„Labāk nevar būt, ja? Aizlaisties uz citu pilsētu ar to mauku Elizabeti, pametot mani vienu pašu mirkstam asarās? Tavuprāt tas ir normāli?” vienaldzīgi atcirtu, pat nepagriezusies uz viņa pusi, „taču tagad viss ir jau aizmirsies.”
„Man tevis pietrūka, mazā.” Lukass vēl atļāvās ko tādu pateikt.
„Kopš tu mani pameti, starp mums viss ir cauri. No šīs dienas iegaumē – tu man vairs neinteresē, es tevi nemīlu un tas ir viss.” Diezgan vienaldzīgi noteicu.
Niks vēroja šo drausmīgo scēnu, taču klusēja. Mani pārņēma vieglums, beidzot biju Lukasam pateiksi visu.
„Un kas tu mums tāds būtu? Ko sienies manai meitenei klāt?” Lukass pievērsās Nikam.
„Atvaino, ka iejaucos, Lukass, taču esmu tava BIJUSĪ meitene, ja tev vēl nav pielēcis.” dusmīgi iejaucos.
„Zini, to mēs vēl redzēsim.” Atcirta Lukass un aizsteidzās ar plecu pagrūzdams Niku.
„Nepievērs viņam uzmanību, viņš ir sajucis prātā!” teicu Nikam.
„Kas tad īsti starp jums notika?” Niks bija ieinteresēts.
„Mēs bijām kopā visu pagaišo mācību gadu. Uz citiem puišiem es pat neskatījos. Viņš teica, ka mīl mani vairāk par visu pasaulē. Un tā nakts teltī pie ezera... Burvība. Citas meitenes viņu neinteresēja. Mācību gads jau tuvojās nobeigumam un tuvāk jau nāca arī skolas balle. Man prāta pat nebija jautājuma – ar ko doties uz balli? Mēs ar Lukasu bijā ideāls pāris. Protams, bija arī tādas, kad gribēja man viņu atņemt. Tomēr, bez panākumiem. Bet viss bija labi līdz dienai, kad pienāca balle. Biju jau gatava un gaidīju ierodamies Lukasu. Mamma ar Verneru nebeidza izteikt komplimentus par manu izskatu. Jutos kā septītajās debesīs. Ieradās Lukass, pasniedza man sarkanu rozi un mēs devāmies uz balli. Meitenes apjūsoja mani, manu kleitu, manu puisi. Pēkšņi zālē ienāca Elizabete. Zināju viņu jau no sākumskolas laikiem. Man viņa riebās. Kamēr runājos ar draudzenēm, pamanīju, ka Elizabete ar Lukasu stāv un aizrautīgi smejas. Nodomāju, ka laikam sen nav redzējušies veci paziņas un nekas trauks jau nenotiks. Tajā vakarā daudz malā nesēdēju, dejoju ar citiem puišiem. Pēkšņi pamanīju, ka Elizabete ar Lukasu dodas uz izeju. Nesapratu, kas notiek?
