- ..... mēs vakar satikāmies uz stūrs pie lielveikala. To tu taču vēl atceries?!
- Jā, bet turpini!- mani pārņēma doma- vai tad tiešām es neko neatceros. Man atmiņā atausa vakardienas rīt.
No paša rīta man zvanīa Līga, lai uzaicinātu mani uz saderināšanās ballīti. Līga bija mana labākā draudzene un Edgars- mans bijušais puisis- bija viņas nākamais vīrs. Jā, mums ar Edgaru bija attiecības un tādas pat nopietnas. Pēc sešu mēnešu kopā būšanas, Edgars saprata, ka viņš mīl Līgu. Sākumā nevarēju to pieņemt, bet tagad esmu tam tikusi pāri- vismaz man tā šķiet!
- Nu tad tā! Kā jau teicu, mēs satikāmies pie veikala stūra, lai kopā ietu uz bāru, kur notika rīkotais pasākums.- Mārtiņš mierīgi turpināja stāstīt,- man likās, ka tu tam biji tikusi jau pāri, bet kad iegājām bārā un kad tu ieraudzīji Edgara laimīgo sejasizteiksmi un Līgas mirdzošo gredzenu rokās, tu sāki dzert. Tiešā nozīmē- es tevi nevarēju pat apturēt. Man likās, ka tevi jāglābj, tāpēc abi atvadījāmies un es tevi aizvilku mājās. Tu biji totālā tārpā!- Mārtiņš sāka smieties, bet tes lūdzu, lai viņš beidz.
- - -Un tu vienkārši mani aizvedi mājās? Un kur tad tā slavenā saruna, par kuru tu man vaicāji?- es biju pat mazliet šokēta, jo sākumā domāju ka būšu izdarījusi kaut ko trakāku.
- - -Klausies tālāk! Pa ceļam tu mani apstādināji un apliki savas rokas ap manu kaklu. Likās, ka tu tajā brīdī pat saproti ko dari, bet es laikam kļūdījos.- Mārtiņš mazliet noskuma un nolaida acis uz leju,- Tātad, tu apliki rokas man ap kaklu un ieskatījies man acīs. Protams, tas beidzās ar skūpstu, bet šoreiz no tavas puses.
- - -Kāpēc tu to pieļāvi?- biju neziņā kā rīkoties tālāk.
- -Bet kad tu mani noskūpstīji, teici, ka vēlies būt tikpat laimīga kā Edgars ar Līgu. Tu teici, ka ar mani būsi laimīga un ka tev ir pie kājas tie likumi, ko bērnībā izgudrojām. Es aizvedu tevi mājās un tu mani noskūpstīji vēlreiz, tikai šoreiz es ļāvos un sapratu ,ka tu to iešām vēlies.
Es mēģināju atraut skatu no Mārtiņa gaiši zilajām acīm, bet viņš paņēma manu roku savējās un cieši tās turēja, itkā zemapziņā man teiktu, ka nekur vairs mani nelaidīs. Viņš pieliecā man tuvāk un es uz savām lūpām sajutu viņa elpu. Viņš atkal mani noskūpstīja, bet šoreiz es nepretojos un baudīju mirkli. Likās, ka skūpsts velkas mūžību, bet tas bija brīnišķīgs. Tajā brīdī es tiek tiešām sajutu tauriņus vēderā. Mārtiņš bija pievilcīga, pagara auguma ar tumšiem ,bieziem matiem, kuri viegli krita viņam pār pieri. Viņam bija gaiši zilas, dziļas acis. Augums viņam bija stalts un pati bieži vien esmu domājusi, kāpēc gan necopēju viņu. Viņa lūpas attālinājās no manējās, viņš dziļi ielūkojās manās tumši brūnajās acīs un pasmaidīja.
- - -Ko darīsim tālāk?
- - -Man tepat ir labi!- es sapratu, ka vēlos būt ar viņu kopā un atkal noskūpstīju viņu.
