Tikai Galvenais Skrien! [4]2

- Meitenīt, Tev viss kārtībā? Kukū? – dzirdēju rupju vīrieša balsi.

Atverot acis, sev priekšā ieraudzīju vecu vīru, kas bija noliecies pār mani, un lūkojās ar satrauktu skatienu. Viņam bija gara bārda un mugurā armijas krāsas jaka.

Pēc lecošās saules sapratu, ka ir vēl ļoti agrs. Varbūt kādi 6 no rīta, labākajā gadījumā.

- Jā,jā man viss kārtībā –beidzot samiegojusies atbildēju.
- Es tev te tā neieteiktu gulēt. Naktīs vēl nav tik slits, lai tā varētu. Plus šeit bieži apkārt staigā narkomāni un visādi citi ļautiņi. Tu tikai neuztraucies par mani. Es tev pāri nedarīšu. Atnācu pamakšķerēt, cik nu to te var. –vīrietis ik pa laikam kratot pirkstu un ar smaidu beigās atbildēja.

Viņš likās tiešām nekaitīgs. Tāds vienkāršs, vecs vīrs, kas tiešām ir atnācis pamakšķerēt. Par to liecināja makšķere un pārējais tā aprīkojums.

- Aha, labi. Es vakarnakt atskrēju, lai padomātu un nepamanīju īsti kā aizmigu. – vēl joprojām sabozusies un miegaina atbildēju.
- Problēmas? Jā, šī ir īstā vieta, kur par to padomāt. Ūdens tecēšana nomierina. Es arī bieži te nāku padomāt. Starpcitu, katra reize kad nāku makšķerēt šeit ir domāta man, lai padomātu.

Kad beidzot saņēmos vēl reiz paskatīties uz vīru, viņš jau sēdēja tuvāk upes krastam un jau bija sācis makšķerēt.

- Par ko jūs domājat šajā vietā visbiežāk? – visticamāk, nepieklājīgi tā uzreiz jautāt, bet nevarēju atturēties un ar viņu jutu tādu draudzīgu saikni.
- Par savu dzīvi. Par saviem bērniem un viņu māti. Redzi, mēs bieži sastrīdamies un tad viņa aiziet pie savas draudzenes ar visiem bērniem un nelaiž sev un viņiem mani klāt. Reiz pat Margaritu un Džonu,savus bērnus, neredzēju veselu mēnesi. Šeit es apdomājos, piedodu visu, mainos un to tikai savu bērnu dēļ. Viņi man ir viss. Un tu? Par ko tu atnāci šeit domāt?
- Arī par savu dzīvi. Par to kā cilvēki nodod mani,dara pāri un par to cik grūti, iespējams, neiespējami man būs viņiem piedot. – nokārusi galvu,taču ar pārdomātiem vārdiem atbildēju.
- Ja tev tie cilvēki ir bijuši tuvi, tad tu viņiem spēsi piedod, kaut tagad domā, ka nē. Tam visam, saprotams, tikai vajag laiku. Zini ko es tev iesaku?
- Nu nu?
- Atvaļinājumu. Tev vajag aizbraukt vienai pašai kaut kur un padomāt par visu. Vajag atbrīvot prātu un atbrīvoties pašai un laikam ejot,tu sapratīsi īsto brīdi, kad atgriezties un visu piedot. – vecais vīrs pagriezies pret mani ar smaidu teica.
- Jā, to es varētu.. – aizdomājusies par to visu teicu – labi,nu man jau ir jādodas mājup. Atā! – pametu viņam ar roku un aizskrēju prom.

Tālumā vēl tik nodzirdēju - Atā, un lai tev veicas!

Vīra domas bija tiešām labs risinājums visam. Tikai kur doties? Un pirmā doma ieskrēja prātā- uz Barselonu!