Tikai Es Un Mūzika #30

Pat nepamanīju ka aizmigu un jau ir rītd. Apžilbstu no spožajiem saules stariem. Saprotu ka kavēju. Velns, velns, velns parāvis! Līdz stundas sākumam piecpadsmit minūtes, tāpēc duša un zobu tīrīšana tiek atliktas malā. Kā arī brokastis tiek neēstas.Ātri paķeru somu un noskrienu pakaļ mopēdam. 

Skolā ierados laikā. Brīnums! Tieši laikā ar zvanu. Dodos uz sola virzienu kur ar platiem smaidiem mani jau sagaida Leila  un Džeisons. Ienāk skolotāja, bet ne Eremija. Ja godīgi šī skolotāja man riebjas. Es viņu nepanesu jau kilometra attālumā, kur nu vēl vienā klasē. Tā ir mūsu krievu valodas skolotāja. Īstens monstrs. Māk sabojāt  visfantastiskāko noskaņojumu.

-''Sveika klase! Šodien jums stundas nenotiek jo skolotāja Eremija jutās sslikti un izlēma palikt mājās.''

Un tagad zinu ka māk arī dažkārt to uzlabot. Visie kliedz ''urrā'' un tādā garā. Džeisonspagriežas pret manīm, paņem matu matu šķipsnu, apgroza sev to ap pirkstu un ļauj lai tā brīvi krīt pāri maniem pleciem. Paceļ manu zodu, noskūpsta mani. Viņš skatās manās acīs ar savām dzidri zilajām acīm un smaida. Jā, viņam ir ne tikai skaistas lūpas, un smaids ar tām, bet kad viņš smaida ar acīm, tad mana pasaule sāk patiešāmm griezties otrādāk. Viņš aizliek manus matus aiz auss un sāk beidzot kaut ko runāt.

-''Nu es iešu, dārgā!''

Es nobraucu ar savu roku gar viņa brūnajiem matiem un ar nelielu iesmējienu viņam atbildu.

-''Labi!''

-''Astoņos esi pie manīm!''

-''Sekundi sekundē?''

-''Jāp!''

-''Lab, tad līdz vakaram!''

-''Līdz vakaram!''   Viņš pagriežās un iet ārā no klases, bet tad pēkšņi atskrien, noskūpsta mani, kārtīgi mani apskauj un skrien atpakaļ pie reizes atsūtot man vēl gaisa skūpstu. Paskatoties uz viņu...Uz tām dzidri zilajām acīm....uz to smaidu....un tās vaigu bedrītes...Es laikam tomēr esmu taisīta no cukura, jo ieraugot šo visu es kūstu....

         Es ar Leilu vēl paliekam klasē un lēnām saliekam visu somās. Šodien mums abām ir stunda pie vokālās pedagoģes. Tāpēc tagad mēs abas brauksim pie manīm nolikt mantas. Mana māja ir ļoti tuvu  mūzikas skolai kurā solfedžo skolotāja Dace mums jau no mazotnes pasniedz vokālās stundas.

Nu jā, saliekam mantas un ejam ārā pakaļ mopēdam. Uzsēžamies un braucam. 

Esam jau pie mājas.

-''Nu, esam klāt!''

-''Varbūt noliec mopēdu un aizejam uz veikalu nopirktt karstas bulciņas?''

-''O jā, ejam!''

Mēs jau ejam uz veikalu. 

-''Par ko jūs ar Džeisonu runājāt?''

-''Ko?''

-''Nu kas jums ir paredzēts vakarā?''

''Ā jā, vakariņas pie viņa! Mums šodien ir pusgads kopš mēs sagājām kopā.''

-''O forsi!  Tad jau tu pēc vokalajām nodarbībām iesi pie viņa?''

-''Neuztraucies, es ar mammu jau sarunāju, ka tu paliec pa nakti un es desmitos būšu atpakaļ." 

 -''O, superforši! Varēšu ar tavu mammu paskatīties kādu filmu un pagatavot ēst.''

Smejoties ejam uz veikalu. Esam jau klāt. Nopērkam siera bulciņas un  ejam uz mājām. Pļāpājam un esam jau atpakaļ.

-''Čau.'' Vēsi vēršos pie sieviettes kuru it kā es saukāju par savvu māti. Vēl jo projām esmu dusmīga.

'-'Čau! Sveika, Leila! Ko jūs tik agri?''

'-'Labdien! Eremijas kundze slikti jutās un mūs palaida no stundām.''

-''Jā, tāpēc mēs izlēmām ātrāk aiziet uz vokālajām nodarbībām!''

-''Tad jūs tagad jau ejat?''

-''Jā!''

-''Leila, ja vēlies vari aiziet paņemt kādu filmu nomā.'' Teica mana māte.

-''Jā, laba ideja.''

-''Labi atāā, māt!'' Pat neskatoties uz viņu, pagriezusi muguru klusām, bet agresīvi nomurmināju.

''Uzredzēšanos kundze!'' Leila kā vienmēr smaidīga kā saulīte atbild.

-''Atā meitenes!''

Ejam pāri ceļam un vuallā, mūzikas skola.!

Ieejam iekšā un satiekam Daci.

-''Sveikas meitenes! Es jums tieši taisījos zvanīt!''

-''Labdien! Kaut kas noticis?''

- ''Šodienas stunda tiek pārcelta uz nākamo trešdienu. Man dēls nokļuva slimnīcā, ātri jāskrien!''

Tagad mēs ejam mājās. Vispār, interesanta diena. Nekas nav jādara. tĀkā starptautiskā slimnieku un slinķu diena! 

Pa ceļam iegriezāmies videonomā. Paņēmām filmu ar nosaukumu ''Krēsla''. Interesanta filma! Tur ir par mīlestību...īstu mīlestību! Man ar Džeisonu arī ir īsta mīlestība, neskatoties uz to ka mums tikai 15 gadi. Filmā ir Bella, skasta meitene. Viņas vecāki ir šķīrušies un viņa brauc dzīvot pie tēta. Tur sāk mācīties skolā, kur jau uzreiz atrod jaunus draugus. Tad viņa ievēro Edvardu, viņi sāk draudzēties, un iemīlās viens otrā. Viņa ievēro ka viņš ir savādāks un noskaidro to ka viņš ir vampīrs. In teresanti, ne? Bet nu dīvainākais un interesantākais ir tas ka viņa no viņa nebaidās, kaut arī zin ka viņš alkst pēc tieši viņas asinīm.Viņi ir gatavi uz visu vviens otra  dēļ. Man ar Džeisonu arī ir tā, viņš man teica, ka ja vajadzētu, tad viņš varētu manis dēļ atdot dzīvību. Bet vai tā būs mūžīgi?