Tikai Es Un Mūzika #20

Ienāku mājā! Mamma momentā pieskrien pie manīm.

-''Galīgi aptrakusi esi?''

-''Jām...Čau mamm, es arī ilgojos.''

-''Kur tu šodien biji?''

Nu viss! Mamma ir uzzinājusi par manu bastošanu un man tagad līdz astoņpadsmit gadiem nekur nedrīkstēs iet, izņemot skolu! Bet ar manu vokālo pedagoģi viņa sarunās privātstundas manā istabā. It kā Dacei nav ko darīt kā nākt un mācit ''bastotāju'' dziedāt uz viņas mājām. Varbūt būs vēl labāks variants - Vienkārši iemetīs mani kādā klosterī un miers. Velns!

-''Kā kur? Skolā protams!'' Ar smaidu, nedaudz novērsusies no mātes skatiena, klusām nočiepstēju.

-''Tu skolā  biji tikai uz vienu stundu!''

-''Ko? Tev no sskolas zvanīja?''

-''Jā! Un Leila ar Džeisonu arī pēkšņi no pārējām stundām pazuda.''

-''Nu jā..'' pie velna, ''Leilai palika slikti un mēs gājām pastaigāties, lai viņa paelpo svaigu gaisu, tad iegājām pasēdēt nedaudz kafejnīcā.''

Kā man nepatīk melot mammai...Bet daļa taisnības šeit ir, mēēs patiešām bijām kafejnīcā!

-''Un kāpēc nevedāt viņu mājās un paši negājāt atpakaļ uz skolu?''

-''Mammu, nesāc! Nu kas bija, tas bija, bāc. Tam tagad nav nekādas nozīmes. Reizi gadā neaizeju uz pāris stundām. Vai tad kāds ir nomiris? Kāds no tā ir cietis?''

-''Mājas arests! Uz mēnesi! Nekādu zvanu un ne kādu teļļuku!''

-''Pe velna...gan tevi, gan to stuulbo arestu!''

Ieskrienu istabā un aizcērtu durvis. Ieslēdzu savu laptopu. Ieguļos gultā un skatos internetā kādus jaunu video. Nāk miegs, bet gulēt vēl iet negribu... Pēkšņi pie jaunumiem ieraugu vienas labas grupas jauno albumu. Šo grupu atceros kopš apmēram sešu gadu vecuma. Tad man tā grupa īsti nepiesaistīja, bet tagad ik pa laikam noklausos, kādu no vecajiem gabaliem. 

                   Noklausos dažas dziesmas un uzreiz ielādēju tās teleffonā. Paskatījos dziesmu vārdus. Pat nepamanīju, kā sāku dziedāt līdzi. Pie katra vārda , pie katras nots, es jutu gan bailes, gan prieku, gan asaras un sāpes....ciešanas. Katram vārdam ir sava nozīme un sāpīgā pagatne un nākotne. Es ieslīgstu vārdos un domās līdz papēžiem. Amy Lee uztrauktā, bet spēcīgā balss ļauj pat man iemīlēties, kaut arī esmu meitene..viņas balss mani aiznes tālēs kā jūras viļņi...Es esmu jau tālu no šīs pasaules, tālu no šīs realitātes un sajūta ir tik laba, ka nevēlos doties atpakaļ. Bet tad beidzas dziesma un tādas, kā nelielas skudriņas skrien pa manu ķermeni. Jā, viņa ir fantastiska. Tā domājot, dziedot un dejojot es arī aizmigu, nedomājot ne par scēnu, kura bija pirmīt kad atnācu mājās, aizmirstot par visu negatīvo kas kādreiz manā mūžā ir noticis. Es vienkārši aizmiegu ar vēsu prātu, nedomajot ne par ko.