Tiecoties pēc uzvaras 97

Atvēru acis no spožās saules, kas spīdēja pa logu. Es nebiju savā istabā, es biju Džefrija istabā.

- Pie velna. - nokliedzos.

Man bija īsti vienalga, ka pamodīsies Džefrijs. Es tik ļoti negribēju šeit nonākt, bet esmu nonākusi pati neapzinoties kā.

Izlecu no gultas un pametu šo istabu aizcērtot durvis.

Šodien, es palikšu pie mammas. Lielāks gabals starp mani un viņu nāks tikai par labu. Brālis šodien nebūs mājās, tāpēc man nav jāuztrauca, ka mani kāds apturēs.

Sporta somā iemetu dažas drēbes un datoru. Došos pie mammas uzreiz pēc skolas. Tomēr jauki, ka ir divas vietas, kur dzīvot. Ja vienā vietā tu jūties saspiests, bez gaisa vari doties citur. Kā pašreiz ir man. No ledusskapja paņēmu ūdeni un ābolu. Uzvilkusi jaku jau grasījos doties, kad mani apturēja Džefrija roka.

- Es Tevi aizvedīšu.

- Paldies, bet es pati tikšu.

Atvēru dzīvokļa durvis un izgāju kāpņu telpā. Devos lejā. Izgājusi pagalmā, plaušās iecirtās aukstais gaiss, drīz vajadzēja snigt, to varēja just.

Sāku lēnā garā doties uz skolu, man vēl bija daudz laika. Pie ietves apstājās kāda mašīna, Mamma. Pasmaidīju un iekāpu mašīnā.

- Labrīt.

- Labrīt, saulīt.

- Mam, var nedaudz padzīvot pie tevis?

- Protams dārgumiņ, bet, kas vainas pie brāļa.

- Vakarā visu izstāstīšu. Es atstāšu somu ar drēbēm.

- Labi.

- Ak, un tu varēsi atbraukt man pakaļ vakarā uz slimnīcu.

- Ko tu slimnīcā?

- Pie Reja.

- Rejs ir slimnīcā.

- Jā, vari viņu apciemot 313. palāta.

Noteicu un izkāpu no mašīnas, jo bijām jau pie skolas. Mani pie ieejas gaidīja Alise, Luisa un zēni. Tieši viņus man nevajadzēja.- Labrīt, meitenes.

Ignorējusi zēnus iegāju skolā. Lai mani paāktu viņiem vajadzēja pieskriet.

- Rūbij. - Alise mani sauca. Apstājos. - Kā jūtas tavs brālis?

- Vai tad, tas nebija jājautā Luisai? - Luisa jokojoties man uzsita pa pakausi.

Mietenes ieķērās manos elkoņos un mēs aizgājām, zēnus atstājot vienu. Man tā pat viņi nebija vajadzīgi.

- Pagaidiet, kur palika čaļi. - Alise jautāja.

- Alise, mīļā, ir atrodami arī glītāki ģīmji. -atbildēju.

- Pilnīgi piekrītu. - Luisa teica.

- Hey, Luisa, nolaidies uz zemes. -iesmējāmies.

Es biju atgriezusies, tur kur pati jutos kā es. Man nevajadzēja nekādus puišus un ko tur vēl, ja man līdzās bija manas meitenes, mamma un brālis.

Jo, tad, kad viņi man nav līdzās es jūtos kā mazs bezspēcīgs putniņš, kam ir ievainots spārniņš un nespēj uzlidot augšā pie savējiem.

Pēc stundām mani gaidīja mamma, kas man bija diezgan liels pārstiegums.

- Atā. - apķēru meitenes un ielecu mašīnā.

- Sveika.

- Tev labs garastāvokli.

- Kāpēc, lai nebūtu?

Tad es ieraudzīju pie skolas piebraucam brāļa auto, kurā noteikti sēdēja Džefrijs.

- Pagaidi mazliet.

Izlecu no mašīnas un devos uz brāļa mašīnas pusi. Pusceļā es apstājos, jo pie tās piegāja un tajā iekāpa mana klasesbiedrene, ļaunā ragana, Sofija. Redzēju kā Džefrijs noskūpsta viņu, un, kur tad pazuda neesi manā vecumā. Viņa bija tik pat veca kā es, pat pusgadu jaunāka. Kaklā iestrēga asaru kamols. Pagriezos un devos atpakaļ uz mammas mašīnu. Iekāpusi tajā asaru kamols izlauzās uz āru. Un te nu bija mana apņemšanās nevienā neiemīlēties un viņu dēļ neraudāt.

- Ak, meitiņ.

- Aizved mani lūdzu uz slimnīcu.

- Labi.

Visu ceļu braucām klusējot. Šis klusums nebija smacējošs, tas bija brīdis, kuras abas varam apdomāt visu. Kad bijām pie slimnīcas, izlecu no mašīnas un skrēju uz brāļa palātu.

Ieskrējusi tajā, uzskrēju virsu māsiņai.

- Es atvainojos. - nošņukstēju.

Apsēdos pie brāļa gultas un viņš glaudīja manu muguru.

- Rūb, kas noticis.

- Viņš teica, tieca, ka viņš grib satikities ar līdzīgu vecuma cilvēku, nevis ar jaunākām. Bet kāpēc, kāpēc, tad viņš tiekas par pusgadu jaunāku meiteni nekā es. Kura zēnus mainā biežāk kā zeķes. Kāpēc?

Rejs gari nopūtās.

Varbūt, nebija īpaši gudri to visu stāstī brālim, jo Džefrijs no viņa baidījās, bet mani, tas neinteresē. Brālis ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem es uzticos.

- Sveiks, slimniek. - palātā ienāca mamma. Brālis saspieda manu roku. -Atnesu vitamīnus.

- Ko tu šeit dari? - Rejs caur zobiem izdgrūda.

- Rej. Ja aizies viņa, iešu arī es.

- Tu tagad dzīvosi pie viņas?

- Kādu laiku, kamēr tu būsi slimnīcā. Nevēlos atrasties viņam tuvāk par desmit metriem.

Un tad palātā ienāca Džefrijs, viņš sāka starot ieraugot mani. Brālis saspieda vēl ciešāk manu roku. Es nedrīkstēju iet prom, kamēr neaiziet Džefrijs, savādāk šeit sāksies šausmīgas lietas. Rejs ik pa laikam saspieda ciešāk manu roku, lai varētu savaldīt savus nervus.

- Man sāp. - klusi nočukstēju. Rejs atbrīvoja tvērienu, tas vairs nebija tik ciešs.

- Labi, es laikam došos. Ejam, Rūbij?! -Džefrijs jautāja.

- Uzzvani Sofijai, varbūt viņa ar tevi grib kaut kur iet?

Džefrijs paskatījās uz mani ar nevainīgu skatienu? Ak, nesāc tikai tagad izlikties. Tā tik vel trūka. Tieši, tas, kas mums trūka teātris. Teātris, kur visi zin, ka viņš ir vainīgs.