local-stats-pixel

Tiecoties pēc uzvaras 50

 130  0

Es tiku dauzīta, viņam ninteresēja, ka man sāp. Nē, viņš izbaudīja, ka man sāp. Mamma sēdēja malā un raudāja. Viņa lūkojās uz mani un raudāju, kad izteicu "palīdzi" viņa novērsās. Un lūk, šeit bija lielākā citēja. Atsitos pret skapi, tas sašūpojās un ar lielu skaņu nolidoja zemē, veiksmīgi izvairījos no tā. Šeit vēl bija daudz citas lietas izmētātas pa zemi, bet man tas pašlaik neinteresēja, es gribēju, tikai, lai, tas ķertais tinas prom.

Atvērās manas izstabas durvis. Es nespēju uz tām palūkoties, es biju bezspēcīga un es negribēju sastapties ar brāļa nosodošo skatienu. Palūkojos uz tēvu, viņš atkal gulēja bezsamaņā, bet šoreiz arī dzirdēju, kā tiek izsaukta policija. Pie manis kāds pienāca, tiku ietīta siltā segā un paņemta uz rokām. Es nespēju atvērt acis, man nebija spēka, vērot, kas notiek apkārt, tāpēc ļāvos miegam.

Ar sāpēm atvēru acis. Līdz ar to caur manu ķermeni izstrāvoja sāpju vilni. Iekunkstējos.

- Tu esi pamodusies. Beidzot. - tas bija Džefrijs.

Es gribēju ko teikt, bet nespēju mana rīkle bija izkaltusi. Tā kauca pēc ūdens.

- Ūdeni. - vārgi izčukstēju.

Džefrijs neapstulba un pasniedza man glāzi ar ūdeni un salmiņu. Padzēros ūdeni, uzreiz kļuva labāk.

Tad es pievērsos istabai, es nebiju savā istabā un brāļa arī ne, jo reiz tur biju.

- Tu esi manā istabā. - kā nolasījis manas domas Džefrijs teica.

- Kur ir Rejs?

- Vēl nav atgriezies.

- Un Džons?

- Policijā un tava māte sniegs liecību.

No gultas izliku kājas un nostājos uz tām. Spēru soļus, bet galva sareiba un es kritu, bet Džefrijs mani seķēra.

- Nāc, es tev palīdzēšu.

Mēs izgājām no istabas. Es biju ietīta segā un Džefrija mani apķēris, lai nenokrītu. Pa dzīvokļa durvīm ienāca Rejs. Un mēs bijām pirmais ko viņš pamanīja.

Viņš nometa savu somu un tuvojās mums. Viņš savus pirkstus bija savilcis dūrēs.

- Tu. Maitas. Gabals. - palūkojos uz Džefriju, viņš bija izmisis un gatavs aizstāvēties, bet negribēja atlaist mani.

- Rej. - noteicu. Viņš mani nedzirdēja.

- Rej. - šoreiz iekliedzos. Viņš man pievērsās. - Tas nav tā, ka tu domā. Šeit bija Džons. - Brālis uzreiz atmaiga.

- Ko viņš Tev nodarīja?

- Palīdzi tikt līdz istabai.

Brālis mani pārtvēra no Džefrija un mēs devāmies uz manu istabu. Atverot durvis man bija šoks, tāds pats kā brālim. Uz zemes mētājās tikai salūzis skapis un salūzis galds. Viss pārējais bija glīti sakārtots. Palūkojos pār plecu uz Džefriju. Un izveidoju vārdu "paldies". Viņš pasmiadīja un aizgriezās.

Iekārtojos gultā un brālis man blakus. Viņš mani apskāva.

- Un tagad stāsti.

Sāku stāstī visu, ko darīju šodien.

- Un tad tu mūs ieraudzīju, un pārējo tu jau zini.

- Kāpēc tu gāji pie mammas? Un atļāvi viņai nākt šurp?

- Viņa ir mana māte.

Džefrijs pieklauēja un atvēra durvis.

- Es uztaisīju ēst. - palūkojos uz brāli ar izbrīnītu skatienu. Izrāpos no gultas un atbrīvojos no segas un nometu uz gultas. Bet uzreiz to atkal satvēru un atkal tajā satinos. Bez segas bija auksti.

- Tev palīdzēt? - Rejs jautāja.

- Nē, es tikšu pati galā.

Devos lēniem soļiem uz virtuvi, brālis man turējās cieši blakus. Kad apsēdos virtuvē pie galda, brālis vēl nebija atslābis.

Iespēru viņam un viņš uz mani palūkojās. Džefrijs pasniedza šķīvi ar ēdienu, paņēmu dakšiņu un sāku ēst. Tas bija, tas kas man vajadzīgs.

- Paldies. - piecēlos un devos pie izlietnes. Nomazgāju traukus, kas stāv izlietnē un noslaucīju tos.

Kad devos uz istabu, kāds zvanījās pie durvīm. Pirms atvērt ieskatījos actiņā. Tur stāvēja trīs cilvēki - mamma, Alise un Luisa. Atvēru durvis un tiku ierauta Alises un Luisas apskāvienā. Tad mani apskāva mamma.

- Viss ir darīts. Džons ir cietumā.

Mamma mani apskāva ciešāk.

- Lūdzu piedod, piedod, ka darīju pāri.

Nedaudz parunājusies ar mammu, meitenēm viņas aizgāja. Brālim, kāds piezvanīja un arī viņš aizgāja pirms tam nosakot "Atgriezīšos tikai rīt"

Ievēlos savā gultā. Es nespēju aizmigt. Gāja laiks, bet mani savā pasaulē bija tikai paņēmušas domas. Izkāpu no gultas un vēl ar vien itinusies segā, devos pie Džefrija. Pieklauvēju pie viņa durvīm.

- Jā?

Atvēru nedaudz durvis un istabā iebāzu galvu.

- Var gulēt pie tevis? Man...man vienai ir neomulīgi.

Džefrijs izskatījās pārsteigts dzirdot šo jautājumu, bet neapstulba. Viņš piebīdījās tuvāk sienai atbrīvodams vietu man.

- Nāc.

Devos uz viņa gultas pusi. Lēnām tajā iesēdos un tad arī iegūlos.

- Paldies.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000