Izbaudat.
Ps. Mjb rīt nebūs turpinājuma.
8.
Pēc nedēļas.
Beidzot tēvs beidza man veltīt savu uzmanību 24/7, un es varēju brīvi elpot. Visas maņas man vēl joprojām bija saasinātas, bet es biju pieradusi. Pa šo nedēļu Melānija bija jau izšķīrusies no Tomija un atkal salīgusi, bet man ar Danielu viss bija labi. Viņš ir ļoti mīļš.
Šodien viņš ar mani nāks pa mežu pastaigāties. Viņam mežš ir tik pat mīļš cik man. Vilks, kuru es iesaucu par Drago, imani vaktē, kad blakus ir Daniels, bet, kas es aizeju viena, viņš nāk pie manis.
Man pat brīžiem liekas, ka ar šo vilku man ir ļoti spēcīga saikne, un to pat nevar pāraut.
Gling glang- noskanēja durvju zvans. Tā tad Daniels klāt. Es ielaidu viņu mājas un uzreiz dabūju mīļu skūpstu. Viņa skaitījās vairāk kā buča, bet tik un tā viņa bija sirsnīga un priekš manīm mīļa.
Uzvilku savus meln-baltos gumijniekus, un prasīju:”Ejam?”
-“Ejam.” Viņš piekrītoši pamāja.
Šoreiz mēs nepārmijām ne vārdu, kamēr bijām mežā.
-“Tevi kaut kas nomāc?” Jautāju, jo parasti viņš bija runātīgs.
-“Nē viss kārtībā.”Viņš vēsi atbildēja.
Vilka skatienu utu uz karta soļa, ko spēru.
Es protams, kā vienmēr biju paņēmusi fotoparātu un uzņēmu kadrus. Tie pārsvarā bija dabas skati, jo šodien nemanīju nevienu putniņu, kas būtu nolaidies uz zara. Vilku es arī nevarēju nofotogrāfēt, jo tad viņš bija šeit tad citur. Man iešāvās galvā laba ideja nofotogrāfēt Danielu, un es arī to izdarīju. Pēc tam viņš paskatījās un uz mani pasmaidīja. Tas bija tāds kā atvieglojoš smaids, kuram es īsti nesapratu nozīmi.
-“Man jāiet.” Viņš ierunājas, iedeva buču un bija jau prom. Es pat nepaspēju neko pateikt. Es apsēdos uz zemes un sāku skatīties savas nofotogrāfētās bildes, kad tiku līdz Daniela bildei nobrīnijos. Viņa bildē bija, kas dīvains. Viņam apkārt bija zaļi viļņi. Varbūt vienkārši neveiksmīga bilde.
Viks bija man pienācis blakus un es iebraucu ar savu plaukstu viņa spalvā.
Es stāvēju atkal tājā māja. Tur arī bija Daniels. Es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja. Viņa virzienā kaut kas lidoja. Viņš ātri pacēla rokas un viņa priekšā izveidojās no zariem taisīts aizsargs, kad viņš nolaida rokas, siena pazuda. Es pakāpos atpakaļ un paklupu.
Pēc tā es atkal atjēdzos. Vilks vēl joprojām bija man blakus. Un es nesapratu, kas ar mani notika. Vīzijā? Varbūt dienas sapņošana? Atmiņu lasīšana?
