local-stats-pixel

Tici 120

 52  0

Izbaudat :*. un liels paldies par + emotion

…Daniels uz mani paskatījās ar iepestām acīm, bet Eizabete pa to laiku aizbēga. Es jutos apstulbusi. Kā tas ir iespējam, ja pēc būtības, katram ir jābūt vienām spējām.

Pēc ieilguša kusuma, viņš ierunājās:”Labi tupinam!”

Pēc stundas es arī biju apguvusi mest koku šķēpus, tas bija sareždžītāk, nekā aizsargs, jo tev bija jāiedomājas, kā atdalās no kokiem kāda daļa.

-“Nāksi uz nometni ar mani?” Viņš man jautāja pēc treniņa.

-“Jā, man jārunā ar vecmammu.”

-“Tā ir diez gan laba doma.”

***

-“Čau, drīkstu ienākt?” Pavērusi durvis, jautāju.

-“Protams.” Viņa ar vienu rokas mājienu atkal uzbūra krēslus.

-“Tas ir iepējams, ka viens cilvēks pārstāv divas stihijas?” Ķēros uzreiz vērsim pie ragiem.

-“Ja vecāki ir katrs no savas stihijas, tad jā, bet ja mēs runājam par tiem cilvēkiem, kas vienkārši piedzimst īstajā laikā, tad nē.”

-“Skaidrs.Labi man jāiet.” Es izskrēju ārā no vecmāmiņas istabas un skrēju ārā no mājas. Tad jau sanāk, ka mans tēvs ir no ūdens stihijas. Tas bija vienīgais teikums, kas skanēja manā galvā. Pēc neilga laika atrados mājās. Es laikam biju visu šo laiku skrējusi. Es meiģināju uztaisīt vakariņas, bet man viss piedega. Man pat bija vienalga, jo ja mans secinājums ir patiess, tad viņš vispār vakariņas nav penījis. Es apsēdos dīvānā un gavu rokās iespiedu. Es tā nosēdēju kādas minūtes, ka izdzirdēju pie duvīm kāds zvanīja. Lēnām piecēlos un gāju uz durvju pusi. Pat nepaskatoties, kas tur stāv uz reiz atvēru durvis, bet adūros, jo tur bija Daniels. Viņš bez vārdiem ienāca manā mājā un stingri apķēra mani.

Kaut arī tas bija mīļš žests no viņa, tas man ika justices vēl briesmīgāk, jo es nekad nevienam nelūdzu sevi žēlot. Tikai tagad man izpraucās asaras, jot as nozīmēja, ka tēvs man tik tiešām ir melojis.

Es caur asarām izgrūdu jautājumu:”Ko tut e dari?”

-“Es zinu.” Tas bija vienīgais, ko viņš atbildēja. Tad viņš apķēris manu vienu plecu aizgāja mani apsēdināt dīvānā un uztaisīja man kakao. Pats apsēdās man blakus un klusi iesāka:”Mani vecāki nebija ne no vienas stihijas. Un es par savām spējām uzzināju gadu vecumā. Mani vecāki bija ļoti reliģiski, un kad viņi to uzzināja, viņi meiģināja mani atpestīt no velna.” Viņš maziet iesmējās, bet caur smiekliem dzirdēju viņa sāpes.:”Tad kad viņi saprata, ka nevar neko tajā lietā darīt, viņi mani ieveda mežā un atstāja. Tikai pēc nedēļas mani atrada Tobijs. Tu zini kāpēc, tu mani redzēji sapnī?”Viņš man pievērsās, es tikai negatīvi paputināju galvu:”Tādēļ, ka tev pavadonis ir tāds pats kāds man viks.” Viņš atbildēja un tad atkal iegrima atmiņās:”Es tajā brīdī biju nosalis un nebiju ēdis. Tobijs bija tikai tik tiko pārvērties atpakaļ.”Viņš atkal pievērsās man:”Mēs katrā pusnaktī varam pārvērsties par savu pavadoni, protams ja to gribam.”Pēc tā atkal viņš pievērsās svām atmiņām:”Tobijs man iemācija visu ko viņš zin un tava vecmāmmiņa mani pieņēma, kā savu dēlu. Es jau no 7 gadu vecuma cīnijos.”

-“Kādē’tu man to stāsti?” Jautāju viņam. Redzēju, ka viņam tā tēma ir sāpīga.

-“Tādēļ, ka es nevēlos, lai tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš neko neteica. Viņš tevi aizsargāja, lai tev nebūtu jābūt tādam kā man jau no pašas mazotnes pārāk nopietnam, kaut arī es dažreiz dauzos, es vienmēr esmu nopietns.” To patteicis viņš apklusa.

Viņam bija taisnība.

-“Paldies, ja tu man to nebūtu teicis, tad droš vien es mestu savam tēvam ar kādu šķīvi. ” Es mazliet pasmaidīju un viņš tā pat. Man bija viņu zēl. Tad atvērās ārurvis un es jau pa gabalu sajutu sava tēva smaku.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000