Izbaudat:*
10.
Mēs jau bijām tikuši līdz mājām. Visu šo ceļu mēs pavadījām klusējot.
-“Cikos rīt tev beidzas stundas?” Daniels man jautāja.
-“13:20, bet mājās būšu uz 13:40”
-“Ok, tad rīt 14:00 esi mežā.”
-“Kurā vietā?”
-“Gan jau tu mani atradīsi.” To patteicis, viņš pagriezās un aizgāja.
Es iegāju iekšā. Mājā viss smaržoja pēc ceptiem kartupeļiem. Es ieliku sev mazliet un paēdu. Pēc tam es mazliet pasēdēju i-netā, un gāju guēt uz 23:00, bet aizmigu tikai uz 2:00.
***
Beidzot beidzās visas stundas. Un es lēnā garā vilkos mājās. Iegājusi iekšā man vēl bija laiks lai apēstu vakardienas ceptos kartupeļus.
Pēc tam es aizgāju uz mežu. Kaut arī es zināju, ka mežā nedrīkst kliegt es saucu Danielu, bet viņš neatbildēja.
Es lēnā solītī sāku skriet. Kaut arī mežā visi koki bija sakrituši, es viņiem rikšķoju pāri, kā spalviņa. Pēc brīža atrados citā meža daļa, ja iepriekšējā meža daļa bija kā džungī, tad šeit koki bija sakārtoti tā kā kādā kompozīcijā un zem kājām jutu mīkstās sūnas.
Pa vidu visam stāvēja Daniels. Viņš pasmaidīja, bet mana seja nerādija nevienu emociju.
-“Es zināju, ka šo visu tu jau esi apguvusi.” Es uz viņu paskatījos uz viņu ar jautājošu skatienu, un viņš paskaidroja:” Ar to es domāju, ka tu jebkurā mežā spēsi atrast to ko tu vēlies. Labi sākam. Pirmais būs viss vienkāršākais aizsargs.Atceries, ka tev ļoti jākoncentrējas, jot u tikai sāc to apgūt.”
Viņš pacēla rokas abas un priekšā viņam izveidojās sūnu siena.
-“Es tevi atvedu uz šejieni, jo sūnas ir viss elestīgākās. Meiģini iedomāties, ka tu ar tām es vienota un koncentrējies.”
Es lēnām pacēlu rokas, pēc tam atvēru acis, bet nekā. Nekā nebija.
-“Ne tā.” Viņš pienāca pie manis un lēnām paņēma manas rokas. Es atkal sajutu viņa aromātu un no vi’ņa pieskāriena man pār ķermeni pārskrēja trīsas.
-“Koncentrējies.” Viņš man iečukstēja auaī, un viņa elpa kutināja manu kaklu.
-“Tas tagad ir ļoti grūti.” Atteicu un izņēmu savas rokas no viņējām. Pēc tā viņš man pienāca pie priekšā. Es atkal to visu iedomājos. Es iedomājos, ka viss, kas plūst pa viņām plūst arī pa manīm. Es lēnām pacēlu rokas un man priekšā bija siena. Es no laimes iespiedos un to izdarot mana siena “nobruka”.
-“Bravo.” Nez no kurienes bija uzradusies Elizabete. Virs viņas rokas virmoja ūdens bumba.:”Paskatīsimies, ko tu vēl vari.” Viņa to bumbu svieda Daniela virzienā.
Es iekliedzos:”Nē.” Un pacēlu rokas, domājot, ka tā uzcelsies viņa priekšā siena, bet tā vienā ūdnes bumba apstājās. Es šokā iepletu acis un nolaidu rokas, un tad bumba nokrita uz zemes un sašķīda…
