Hey, hey! Sodien uz ātro kko uzrakstīju, un ceru ka patiks. 
2.
Nesapratu, ko viņš no manis gribēja, bet intereses pēc izgāju ārpus kabineta. Ak dievs, manas rokas trīcēja. Biju jau ārpus kabineta. Viņš man uzsmaidīja. Uzsmaidīju pretī, bet pati nepamanīju kā nosarku. Velns, nu kapēc es nemāku savaldīt savas emocijas?!
-Nu, priekškam pasauci mani?- pārtraucu klusumu, bet joprojām smaidīju kā idiote.
-Te tāda lieta, skola rīkos Valentīndienas ballīti, un vajadzīga grupa, man teica noorganizēt grupu, tākā tu esi labākā vokāliste kuru pazīstu, piedāvāju pievienoties mūsu grupai.- viņš stostījās un smaidīja, bet bija mazliet nopietns.
-Pag, pag, līdz Valentīndienai taču ir vēl daudz laika.- sašutusi atbildēju –Vairāki mēneši, kapēc tāda steiga?- pabeidzu savu sakāmo un pamanīsu, ka viņš kļuva patiešām nopietni, un mani tas sāka kaitināt.
-Tā nebūs parasta uzstāšanās, bet gan ārpus valsts, - viņš atbildēja un ielūkojās man tieši acīs -tāpēc arī tāda steiga, jāsacer pašiem sava dziesma, dziesmas melodija, jāizdomā kaut ko lai būtu interesantāk, piemēram uguns uz skatuves, kura nemaz nebūs maza!- viņš noteica un gaidīja ko es atteikšu. Klusēju kādas piecas minūtes, līdz viņš pārtrauca klusumu.
-Nu tad būsi grupas vokāliste?- viņš uzjautāja man.
-Jāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā!!!- priecīga atbildēju, un nesavaldot savas emocijas uzlecu viņam virsū, protams, abi nogāzāmies lejā. Sākām ļoti skaļi smieties.
-Tu vienmēr tā dari kad esi priecīga?- viņš caur smiekliem noteica.
-Piedod, nemāku savaldīt savas emocijas...- piecēlos un uzreiz samulsu.
-Nu tas nekas, man tā arī bieži vien ir.- viņš uzjautrinātā balsī atbildēja.
-Jā? Tu kādreiz no dusmām mēgināji izsist logu ar ar savu telefonu? Es jā, un pietam arī izsitu!- atbildēju un paskatījos uz viņu. Abi sākām par to smieties.
-Nu labi, man jau jājiet uz stundu.- uzjautrināta, bet tajā pašā brīdī noskumusi noteicu, es negribēju iet prom no viņa.
-Labi. Ā, kamēr neaizmirsu, iedosi man savu nummuru, nu lai jakas sarunātu kad būs mēģinājums un tamlīdzīgi?- viņš mazliet nosarcis uzjautāja.
-Protams!- vēl priecīgāka noteicu.
Apmainījāmies ar telefona nummuriem, atvadījāmies un es iegāju klasē. Protams, uz mani visi blenza, it īpaši Ešlija un divdomīgais skolotājs. Apsēdos savā vietā.
-Nu, ko vinš gribēja?- Ešlija ieinteresēta mani uzrunāja. Visos sīkumos visu viņai izstāstiju, kas notika. Viņa priecīga klausījās manā teiktajā.
-Bet pats labākais ir šis.- pateicu viņai un izvilku telefonu no bikšu kabatas.
-AGD TEV IR ALANA NUMMURS?!- viņa šokēta man nočukstēja, lai neviens nedzirdētu.
-Aha, bet nemaz neceri, tas nav tas ko tu domā, tas ir vienkārši lai varētu man paziņot kad būs mēģinājums.- atbildēju viņai un parādīju mēli.
Negaidīti man atnāk īsziņa no...Alana.
Tajā bija rakstīts:
„Mēģinājums būs šodien ap pieciem, pie manis, iebraukšu tev pakaļ. :)”
Abas izlasījām īsziņu un pēkšņi Ešlija ierunājās.
-Un kā tu šito paskaidrosi?- viņa uzjautrināti mani uzlūkoja.
-Mēģinājums un nekas vairāk!- pati sev neticot viņai atbildēju.
