***
Nemaz neapzinoties, policijas mašīna apstājās un durvis tās durvis tika atrautas vaļā. Vīrietis pavisam savādākā uniformā paķēra manas saķēdētās rokas un nevīžīgi izvilka laukā no mašīnas. Nemaz necīnoties pretī es sekoju viņa paviršajām kustībām un puslīdz skrienot viņam pakaļ, manas šņores atsējās un es sāku klupt.
- Rāmāk meitēn, negribam lai tavs piemīlīgais ģīmītis tiek sasists. - viņš iesmējās un iegrūda mani iekšā celtnē.
Mans skats pavērās uz strādniekiem tādās pašās formās un pusaudžiem pelēkos kombinezonos, kuri tika raustīti aiz rokām gluži kā es. Visu acis pavērās uz manis kā uz jaunu ēsmu, kas lika man sarauties un lūkoties sev zem kājām.
Lai ar cik sliktiem cilvēkiem es neesmu sapinusies savas dzīves laikā, šī ir pa visam savādāka situācija. Šie cilvēki ir īsti krimināli un viņu starpā es vairs neesmu nekas, pilnīgi nekas - tukša vieta, lūk kas es esmu. No domām mani izvilka sitiens pret sienu. Apsargs piegrūda mani pie sienas un ška pārbaudīt visas manas kabatas. Izvilka šķiltavas, cigaretes, telefonu, kabatas nazi, košļeņu paciņu, maku. Pēc tam viņš atslēdza rokudzelžus un novilka manu jaku, izvilka siksnu no biksēm un noņēma man auskarus un ķēdīti. Pēc tā, viņš piegāja pie mazās letes aiz kuras sēdēja sieviete, sargs viņai kaut ko pateica un iedeva manas mantas, atpakaļ saņemot vienu no pelēkajiem kombinezoniem.
- Ņem, tūlīt ierādīšu tev, tavu kameru. - viņš teica un sāka stumt mani cauri cilvēkiem.
***
Tikko saģērbusies, es nodevu savas pārējās drēbes un devos ēdnīcas meklējumos, jo bija jau vakariņu laiks. Sekojot citiem iesoldzītajiem es neveikli spēlējos ar savām piedruknēm, cenšoties saturēt sevi rokās. Nemaz neapjēdzot kas notiek... es kritu.
Bet zemei es nepieskāros.
Atverot acis es pamanīju puisi, ar tumši zaļām acīm, brūniem matiem un diegan bālu ādu. Viņa stingrais tvēriens sāka justies uz manām rokām. Ātri rīkojoties es apstājos pati uz savām kājām un klusi normurmināju 'Paldies'.
- Nākamreiz pārliecinies, ka tu sasien savas šņores muļķe. - viņš norūcās un apstājās uz viena ceļa un sāka siet manas šņores.
Norijot kamolu kaklā es lūkojos viņa pakausī, nezinot ko darīt vai ko teikt. Līdz ko puisis bija pabeidzis, viņš piecēlās kājās un uzsita man pa plecu.
- Liels paldies... - es klusi murmināju.
- Viss kārtībā, jauniņā ? - viņš jautāja
Piekrītoši pamājot ar galvu, es pievilku savus matus ciešak pie sava pakauša ar matu gumiju un turpināju sekot svešiniekam. Viņš gāja cauri gaiteņu gaiteņiem līdz mēs beidzot nonācām līdz telpai ar izlietnēm kuri visi mazgāja rokas un viens pēc otra gāja iekšā pa lielajām durvīm ēdamzālē. Nneko nesakot es piegāju pie izlietnes un iemērcu rokas aukstajā ūdenī un noskaloju tās... no ziepēm nebija ne ziņas, ne miņas.
- Nāc ! - Puisis teica un gāja iekšā ēdamzālē.
Noslaukot rokas kombinezona sānos, es ātri sekoju viņam iekšā.
- Sēdies ar mani, neuztraucies neviens pie šī galda izņemot mani nesēž. - viņš teica norādot uz galdu ar porcijām.
Saraucot pieri es palūkojos apkārt un visu acis bija uz manis. Puisis ieņēma vietu pie galda un skatījās uz manis.
- Sēdies, es nekožu... varbūt. - viņš piemiedza man ar aci.
Saņemot sevi rokās es ieņēmu vietu viņam pretī.
- Kā tevi sauc ? - es jautāju
