local-stats-pixel

Tevi novēro. /20/2

 60  1

Ar visu to, ka neesmu rakstījusi jau aptuveni nedēļu, šī daļa nav no garākajām. Man vajadzēja atpūtu un pāris dienas, kurās varu vienkārši sēdēt dīvānā un skatīties TV, jo pēdējā laikā tie skolotāji ir (ļoti atvainojos) sajukuši. -.- Enjoy! P.S. Atceramies, ka turpināšu tikai no 40+. :]

__________________________________________________________

Ir vakars. Fetānija, tā sauc sievieti, kas visus pabaroja ar sviestmaizēm un padzirdīja ar apelsīnu sulu. Nu tad lūk, viņa ir iedevusi segas, taču Kolinam, Džo, Jūlijai un Terēzai ir jāguļ siena kaudzē, jo nekur citur nav vietas. Taču segas nevajag nevienam no viņiem, jo viņi netaisās gulēt. Viņi grib atkal paņemt zirgus, kuri tagad ir paēduši un padzēruši, un doties prom uz Džo tēvoča māju.

-Ejam?- Jūlija klusi pajautāja.

-Vai nu tagad, vai nekad,- Kolins noteica un izgāja ārā, pārējie viņam sekoja.

Viņi sakārtoja zirgus izjādei un uzsēdās virsū. Lai gan bija jau tumšs, nebija tik traki un varēja redzēt kur kas jāliek. Visi četri sāka soļot ar zirgiem un apspriedās, jo tumsā bija grūti saprast, kur tad īsti bija tā Džo tēvoča māja.

-Tas ir uz to pusi,- Jūlija strīdējās.

-Nē uz to,- Kolins uzstāja.

-Kuš, miers. Iesim tur, kur Džo mums liks iet,- Terēza izteica vis pieņemamāko risinājumu,- Džo?

-Labi, pietiks soļot, savādāk līdz nākamās dienas vakaram tur vēl nenokļūsim,- Džo noteica un pirmais pamudināja zirgu rikšot.

Pārējie sekoja viņa piemēram un nu jau viņi kustējās daudz ātrāk, kā iepriekš. Gar ceļa malām visu laiku valdīja tumsa. Neviena troksnīša, izņemot zirgu radītās skaņas un neviena dzīva radībiņa nerēgojās. Visi, kā jau pienākās, bija devušies gulēt. Nu jau Kolins, Džo, Terēza un Jūlija kustējās vēl ātrāk kā iepriekš.

-Mēs tuvojamies. Es atpazīstu šo vietu, naktīs bērnībā šeit bieži gāju,- Džo nočukstēja.

Kad viņi bija nokļuvuši galā, tālumā jau ausa rīts. Varēja būt aptuveni pieci no rīta, taču neviens nezināja precīzi. Veiksmīgi tikuši nost no zirgiem viņi lūkojās visapkārt. Tad viņi pamanīja mazu, vienstāvīgu mājiņu. Nolēmuši tur drusku piesēst, viņi apsēdās uz lieveņa

-Neliela atpūta un tad jau tālāk,- Jūlija smagi nopūtās.

-Ko tu neteiksi? Starpcitu, kur ir Džella?- Terēza vaicāja meklējot pēc viņas.

-Kad mēs bijām gandrīz klāt, viņa noleca nost no zirga. Es tiešām nezinu, kur viņa ir, lai gan vispār ir savādi, ka zirgam un kaķim nav vienam no otra bail un viņi uzvedās kā cilvēki,- Kolins paskaidroja.

-Kā dzīvnieki,- Jūlija izlaboja.

Tā viņi tur sēdēja klusumā un vēroja saullēktu. Debesis vēl vienā pusē bija tumšas, kamēr otrā romantiski sarkanas. Zirgi smagi pūta. Vienveidīgs klusums virmoja gaisā un neviens neuzdrošinājās to apstādināt.

-Manuprāt laiks doties. Debesis jau tūlīt iekrāsosies gaiši zilā krāsā un tā mēs nekur netiksim,- Terēza noteica.

-Bet Džella?- Džo iesaucās.

-It kā tev tas kaķis būtu svarīgs. Bet ja nopietni, cerēšu uz to, ka pa ceļam atradīsim,- Terēza izteica savas domas,- Mēs ar kājām vai ar zirgiem?

-Ar kājām. Nav tālu, minūtes divdesmit ātrā solī, četrpadsmit – skriešus,- Džo izskaidroja.

Palaiduši vaļā zirgus, lai skrien, kur grib visi devās, kur Džo rādīja. Nebija nevienas sarunas, atkal klusums. Tomēr nu jau pa smilšaino taciņu ejot nebija apkārt tik kluss. Putniņi čivināja, sienāži čīgāja...cik vasarā tomēr viss ir skaisti.

-Terēza?- no mugurpuses pēkšņi atskanēja Terēzai pazīstama balss.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

+ . Smuks kaķis. emotion

 0  0 atbildēt