Tev šķiet, ka mani pazīsti (70)6

It kā rītdienas nebūtu.

Viss bija izplānots. Sēdēju mašīnā, un kodu pirkstos. Tas taču bija manis pašas plāns, tad kāpēc es tagad satraucos? Viss bija izplānots, nebija nekādu šaubu, ka es visu izdarīšu, kā nākas. Tomēr pēdējās minūtēs mani, pārsteidza nedrošība. Tagad vai nekad.

-Es to varu,- noņurdēju un izkāpu no mašīnas. Drošības pēc vēlreiz ieskatījos mašīnas tonētajos logos, lai redzētu citādu sevi. Man bija pieliktas matu šķipsnas, un mugurā bija pieguļoši šorti un mirguļojošs krekliņš. Piekārtoju matus pāri pleciem un aizsēju mēteli. Pagriezos pret klubu, un nedroši devos tā virzienā. Kristiāns mani jau gaidīja iekšpusē, kā bijām norunājuši, tomēr tagad es neatteiktos turēt drauga roku, un ticēt, ka viss tiešām sanāks. Vēl šorīt es biju miljons, procentu pārliecināta, ka spēšu visam pielikt punktu. It kā rītdienas nemaz nebūtu. Tieši. Šodien.

Kluba mūzikas basi atbalsojās manā sirdī, un es sāku iet ātrāk. Pie ieejas parādīju apsargam pasi, kurš man uzsmaidīja, un pagāju vīrietim garām. Pie bāra bija bariņš ļaužu, kuri gaidīja alkoholu, bet es devos taisni uz norunāto vietu. Ēvalds jau sēdēja pie galda, atmetis galvu uz atpakaļ. Noliku mēteli garderobē, ļāvu garderobistei uzspiest uz plaukstas zīmodziņu, un devos pie Ēvalda. Es visu dienu vēroju to, kā māsa pārvietojas, un cerēju, ka man sanāk līdzīga gaita kā viņai.

Piegāju pie Ēvalda galdu un uzreiz  pārliecos pāri galdam, lai noskūpstītu puisi uz lūpām. Jutu, ka Kristiāns ir kaut kur tuvu, un zināju, ka viņš redz katru manu soli, bet pats bija uz to parakstījies. Es zināju, ka ja kaut kas noies greizi, es būšu drošībā. Te bija apmēram divdesmit cilvēku, kurus Kristiāns bija sarunājis manai aizstāvībai.

-Sveika,- Ēvalds pasmīnējis teica,- Beidzot tu atnāci. Man jāsagaida dīleris.

-Tas nekas,- Elīzai līdzīgā balsī teicu,- Mazie ir ar Katrīnu, un man nav jābūt mātei.

-Man jau likās, ka tevī dzirksts ir zudusi,- vīrietis sacīja un satvēra mani aiz rokas,- Tu gribēsi tabletes?

Es noriju siekalas, un pamāju ar galvu. Ēvalds saņēma manu plaukstu un ielika tajā mazu rozā tabletīti, kura atgādināja pulksteņa bateriju. Ieliku to mutē un pabāzu zem mēles. Demonstratīvi padzēros malciņu kokteiļa uz galda, un uzsmīnēju Ēvaldam.

Pēkšņi vīrietis saķēra mani aiz rokas un atlauza to uz atpakaļ,- Tu domā, ka es tevi neatšiferēju uzreiz?- viņš pasmējās,- Ko tu gribi par šo vakaru?

-Neko,- klusi sacīju,- Tikai  labi pavadīt laiku.

-Tad norij tableti,- Ēvalds pavēlēja,- Es redzu, ka tu to paslēpi zem mēles.

Sasodīts. Noriju tableti un asarām acīs atgāzu galvu uz atpakaļ.- Tu esi kļuvusi drosmīgāka,- vīrietis atzina.- Aiziešu pie dīlera pēc zālēm, gaidi te- viņš piecēlās un devās prom. Apsēdos uz krēsla un centos izraisīt vemšanu, lai dabūtu zāles ārā no organisma. Diemžēl bija par vēlu, un es sajutu atslābumu. Centos tam pretoties un neļaut zālēm iedarboties.

-Esmu te,- Ēvalds, būdams atgriezies, teica,- Ejam dejot?

-Ejam.- negribīgi noteicu un saņēmu viņa roku,- Uz otro stāvu,- es sacīju, pieturēdamās pie plāna. Ēvalds kāpa augšup pa mirgojošajām kāpnēm, velkot mani līdzi, un es sajutu nelabumu kāpjot kaklā. Paskatījos uz aizmuguri un redzēju Robertu, kurš mani pieskatīja,  un viņam blakus Kristiānu. Novērsos no abiem un sāku dejot ar Ēvaldu. Puisis vienubrīd satvēra mani aiz rīkles un iečukstēja ausī,- Tu izskaties skaisti,-

-Paldies,-

-Un viss?- Ēvalds brīnījās. Apliku rokas viņam ap pleciem, un pamanīju, ka puiši nāk šurp. Pamāju ar galvu, dodama viņiem signālu,- Tas ir viss, kas tev sakāms?

-Nav gan,- smaidot teicu un pakāpos uz atpakaļ,-Nekad neaiztiec manu ģimeni,-

-Tu sīkā draņķe!- Ēvalds beidzot saprata situāciju,- Es tevi nogalināšu!
-Sākumā noķer mani,-

Pārliecos pāri  margām un lecu lejup pūlī, kas mani noķēra, jo augstums nebija liels. Nostājos uz kājām un izskrēju no kluba. Laukā bija auksts, bet man bija vienalga. Devos uz norunāto vietu, aizmirsdama par mēteli, un piegāju pie puišiem, kuri izvilka bezsamaņā guļošo Ēvaldu no kluba un iemeta mašīnas bagāžniekā. Laukā sāka midžināties gaismas un man kļuva nelabi. Pieķēros Kristiāna rokai un saļimu uz zemes, nespēdama pārvaldīt pār manu ķermeni.

-Izsauc ātros!- dzirdēju  kādu  nokliedzam pirms iestājās tumsa.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skietka-mani-pazisti-71/703610