Tev šķiet, ka mani pazīsti (30)2

Komiski, ne tā?

Manī viss iekšā vārījās, dzirdot māsas vārdus. Šķita, ka pat vienubrīd sevi ieraudzīju no malas, nu tā, kā mani redz citi. Es biju dusmās piesarkusi un savilkusi pirkstus dūrēs, draudot ielauzt koka galdu. Viesmīle ar smaidu pienāca pie mums visintensīvākajā klusuma mirklī un ielēja mums glāzēs vīnu, kura smarža virmoja ap mums.

-Atstāj pudeli te,- es angliski sacīju, nepaskatoties uz viesmīli. Sieviete mazliet apmulsa, un tomēr saprata, ko es teicu. Elīza skaļi norija siekalas,- Stāsti man visu,- es noņurdēju, būdama saniknota. Motociklam nebija tikai milzīga garīgā vērtība. Tajā bija ielikts tik daudz līdzekļu, kas varētu nodrošināt kādai ģimenei ideālu dzīvi. Tomēr tas bija daļa manis, un es zināju, ka māsai to piedot nespēšu.

-Ēvalds man piezvanīja vakarā,- māsa sāka stāstīt, runājot gandrīz pārāk klusi, es knapi saklausīju, ko viņa nervozitātes dēļ murmināja,- Viņš izklausījās šausmīgi. Viņš teica, ka nožēlo, ko esot izdarījis, un pastāstīja man to, kas notika tovakar...- māsa pameta skatu uz mani, un turpināja stāstīt,- Es kļuvu nikna, ka tu man neko nebiji stāstījusi. Tad nu mēs runājām, un runājām, līdz sākām runāt par gredzenu un tā tālāk. Sapratu, ka tā nebija telefona saruna, un ielūdzu viņu pie mums,- māsa stāstīja.

-Un tālāk?- es savaldīgi mudināju viņu stāstīt. Māsa ievilka dziļu elpu un uzmeta man žēlu skatienu.

-Kad tu aizgāji, mēs ilgi runājām par to, kā lai audzinām mazos. Ēvaldam nav darba, un arī man ne, un mums vajadzēja steidzamus līdzekļus. Kredīti nebūtu mums, vecākiem prasīt negribējās, un Ēvalds netīši ieminējās par tavu motociklu..-

-Tātad tas bija viņš?- es pacēlu balsi. Nespēdama novaldīt vētrainās sajūtas sevī, apliku rokas ap krūtīm un sakodu zobus, lai nesāktu raudāt. Neticami! Māsa bija gatava iet uz ko tādu, tikai lai būtu kopā ar kādu kretīnu. Un ļaunāk par visu: viņa bija man melojusi. Turklāt, Ēvalds bija piesolījis man atriebties. Nebija jau brīnums. Mana naivā māsa..

-Lūdzu, nekliedz,- Elīza lūdza,- Es sākumā kategoriski liedzos, teicu, ka tas tev ir kā miesīgs bērns, bet Ēvalds mani pārliecināja, teica, ka tu sapratīšot, un ka tas ir ārkārtas gadījums..

-Un no rīta viņš solīja man atriebties,- es sacīju, atgāžoties krēslā. Es biju sagurusi, nomākta, skumja un pievilta vienlaicīgi. Es gribēju mājās. Un es neko kopīgu negribēju ne ar māsu, ne Ēvaldu. Viņa bija mele, bet viņš mans ienaidnieks.

-Lūdzu, piedod,- māsa lūdzās,- Es neapjautu, ko esmu izdarījusi, līdz brīdim, kad Ēvalds motociklu aizveda prom,- māsas acīs parādījās asaras,- Es nezināju, kā tev to pateikt. Vecākiem es neuzticējos, un Ēvalds teica, ka lai vienkārši sameloju. Viņš teica, ka mums paveicās, ka tu aizgāji gulēt. Citas iespējas nebūtu..- māsa noslaucīja asaras no vaigiem,- Un es izdomāju melot. Protams, man nācās tēlot pat vecāku klātbūtnē, un es nespēju rast mirkli, kad tev atklāt patiesību..- māsa pieklusa, gaidot manu reakciju. Es klusēju. Man nebija, ko viņai teikt. Mums vispār nebija vairs nekā, par ko runāt.- Lūdzu, saki kaut ko.

Izņēmu no somiņas maku, uzliku to uz galda un pasaucu viesmīli. Māsa nervozi tirinājās uz vietas, gaidīdama, kad kaut ko teikšu. Samaksāju par vīnu, paņēmu to līdzi, un, neatskatījusies, devos prom no restorāna.  Otrā ieeja veda uz dārza laukumu, kur vīdēja zvaigžņota nakts un burvīga sudraba skulptūra. Izgāju laukā dzestrajā gaisā un apsēdos uz strūklakas malas ar vīna pudeli rokās. Padzēros malku saldenā dzēriena un skatījos zvaigznēs.

Par ko man tas viss? Kāpēc man bija tāda māsa? Kāpēc ar mani tas viss notika? Vispirms trauma, pazemojums, problēmas skolās. Tad Kristiāns, kuru es grasījos apvainot kleptomānijā, un kurš no manis kaut ko slēpa. Sasodīts. Sasodīts. Sasodīts.

-Katrīna, lūdzu, lūdzu piedod,- māsa lūdzās, pastiepdama roku manā virzienā,- Es tev atdošu to summu,- māsa skumji sacīja,- Lūdzu, paspied man roku un pasaki, ka piedod man..- viņa sac’;ija, satvēru viņas roku, un, paraujot to spēcīgi uz priekšu, pielēcu kājās un iegrūdu Elīzu strūklakā. Māsa apstulbusi piecēlās kājās, spļaujot ūdeni ārā no mutes.

-Ko tu dari?- viņa uzkliedza,- Tu esi jukusi?

-Tā bija atbilde uz tavu lūgšanu,- es atcirtu un, savākusi vīna pudeli, devos atpakaļ uz restorānu. Sajutos savādi ļauna un apmierinājumā pasmaidīju. Atradu lapiņu, ko Aleksandrs bija atstājis, un uzrakstīju puisim īsziņu.

„Rīt esi pie viesnīcas. Dosimies pastaigā. Ja vēlies. Es gaidīšu!- Katrīna, kurai garšo austeres.” Smaidot nosūtīju īsziņu un devos atpakaļ uz restorānu, kur pamanīju manus vecākus sēžam pie viena no galdiņiem. Apsēdos blakus mammai un uzliku vīnu galdā.

-Tu izskaties lieliski,- mamma izteica komplimentu,- Un vīns? Meita!

-Mammu, francija ir slavena ar saviem vīniem,- es liedzos,-  Jūs jau pasūtījāt?

-Nē. Vēl ne,- tētis atteica,- Tava māte nevar izlemt, ko ēst.

-Kā jau mamma,- es mīļi pasmaidīju un atspiedu galvu pret mammas plecu.- Un ko jūs sadarījāt?

-Izstaigājāmies,- mamma neveikli sacīja, un es pamanīju piesarkumu viņas vaigos.

-Man tas nebija jāzina,- sapratusi, ko abi slēpa, ieteicos, un mēs visi trīs sasmējāmies. Tēta acis iepletās neizpratnē un mēs ar mammu palūkojāmies virzienā, kur viņš skatījās. Pie mums pienāca izmirkusī Elīza, no kuras baismīgi tecēja ūdens.

-Kas tad noticis?- tētis šokēts pavaicāja un novilka žaketi, lai apliktu to ap meitas pleciem,- Tu paslīdēji?

-Nē, tēti,- es atteicu, iejaukdamās sarunā,- Elīzai vajadzēja atslābt.

-Meitenes, jūs atkal strīdaties?- mamma sāji vaicāja.

Elīzai klabēja zibi un meitene bija nodūrusi skatienu zemē,- Es nozagu Katrīnas motociklu, lai dabūtu naudu. Ja esam nolēmuši runāt taisnību, tad pateikšu arī to, ka Ēvalds aizmuka ar visu naudu, un pameta mani.-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-31/697785