Tev šķiet, ka mani pazīsti (29)10

Tā taču notiek.

„Tev nav iemesla tā domāt”, es atrakstīju, kamēr gaidīju māsu, „Vai pateiksi man, kur esi?”

„Nē”, Kristiāns uzreiz atrakstīja, „Bet tas nemaina to, kā es jūtos.”

„Vai neesi pamanījis tādu sīkumu kā nevienlīdzīgumu? Tu zini visu par mani, bet es par tevi neko. :P”, atrakstīju un ieliku telefonu mazajā somiņā, kas bija pieskaņota tērpam. Ieskatījos spogulī un gandrīz nepazinu meiteni, kas stāvēja man pretī. Viņa bija skaista, jauna, gracioza sieviete ar skumjām acīs. Stāvēju stalti un pieskāros matiem, kurus biju ieveidojusi lokās.

-Oho,- māsa, ienākusi istabā, noelsās,- Tu taču franču puišus no kājām nogāzīsi..

-Neko es negāzīšu,- nīgri atteicu, nespēdama novērsties no būtnes spoguļattēlā. Manus nervus vēl vairāk uzvilka fakts, ka telefons manā somiņā turpināja vibrēt. Nācās sevi pārliecināt par to, lai es nepadodos kārdinājumam un neatbildu uz zvanu.

-Gāzīsi gan,- māsa ietiepās un nostājās man blakus. Meitene iepozēja un nofotografēja mūs abas ar telefonu,- Vēl vienu bildi!- Elīza uzstāja, aplikdama roku man ap kaklu. Parādīju muļķīgu sejas izteiksmi un māsa mani atainoja. Abas smejoties pagriezāmies viena pret otru.

-Tu esi kā es,- Elīza sacīja,- Tas ir, tu esi tu, bet tevī ir kaut kas nebijis,- māsa samiedza acis un dīvainā balsī sacīja,- Man tik ļoti patīk tas, ko es redzu, ka es varētu apraudāties!

-Aizveries,- es mīļi atteicu,- Un ejam uz restorānu,- ieķēros māsai elkonī, baidīdamās, ka paklupšu augsto papēžu dēļ, kas bija nepatīkama pārmaiņa pēc ērtajām kedām, ko biju pieradusi nēsāt. Abas izgājām no numuriņa, aizslēdzām to un roku rokā devāmies uz viesnīcas restorānu, kas atradās pagrabstāvā.

-Gaiteņa galā un lejā pa trepēm,- māsa sacīja, kur jāiet. Ieķēros ciešāk viņai rokā,- Kate, nomierinies, es tevi turu!- māsa pasmējās. Palaidu viņu pa priekšu un ar skaudību noraudzījos, kā māsa graciozi un skaisti nokāpj pa trepēm modeles cienīgā manierē. Noriju siekalas un pieķēros margām.

-Lūdzu, kaut nu es nenokristu,- pie sevis lūdzos, sperdama pirmo soli. Elīza mani gaidīja kāpņu apakšā, pastiepusi roku man pretim. Grīļīgi liku soļus vienu pēc otra, baidīdamās, ka zaudēšu līdzsvaru. Dzirdēju, ka kāds nāk man aiz muguras, un sajutos apkaunota, ka nespēju pārvarēt kāpnes, un tagad vēl aizkavēju citus cilvēkus.

-Vai jums palīdzēt?- kāds vīrietis jautāja glītā britu akcentā. Paskatījos uz viņu un saņēmos, lai neapstulbtu. Dari kaut ko, Kerija! Es sevi iedrošināju un stulbi pasmaidīju.

Muļķe.

Puisis piedāvāja savu elkoni, lai varu tajā ieķerties, un, atradusi jauno balstu, pieķēros viņam mazliet stiprāk nekā vajadzētu. Puisi tas sasmīdināja un viņš veikli noveda mani lejup pa trepēm. Pakniksēju un angliski pateicos viņam par palīdzību. Puisis piemiedza ar aci un devās uz savu vietu pie galdiņa.

-Seksīgs,- māsa atzinīgi sacīja,- Un brits.. nu, vismaz uz gaumi man tev nekas nav jāmāca.

-Ak Elīza, tas ir tikai puisis, kas man palīdzēja nesalauzt žokli, kāpjot pa trepēm,-

-Vai nav vienalga? Viņš tev uzsmaidīja. Tas ir acīmredzams flirts!-

-Starp citu,- māsa ieteicās, kad devāmies uz priekšu,- Vai es tev teicu, ka tu izskaties fenomenāli?- māsa norādīja uz manu tērpu.- Šī kleita tevi padara ļoti kārdinošu,-

-Tev taču ir tāda pati!-

-Nu jā,- māsa negribīgi piekrita,- Bet man ir puncis, kas mani nodod. Tev kā sportistei ir ideāls augums.- māsa sacīja. Pamanīju savu atspulgu restorāna spogulī un apmierināti pasmaidīju. Kleitiņai nebija nekādu rišiņu un īpašu dekorējumu, bet tā vienalga izskatījās lieliski. Kleitiņa bija tumši zilā krāsā, bez lencītēm, un ar izšuvumiem pareizajās vietās noslēpa nepilnības manā ķermenī. Augstpapēžu laiviņas, kuras klāja spīdeklīši,  padarīja manu augumu staltu un graciozu. Restorāna krēslainajā gaismā mana āda izskatījās skaisti iedegusi un visu paspilgtināja mani gaišie mati, kas krita pāri krūtīm elegantās lokās.

Vecā Katrīna Millere jeb Keridī bija zudusi, es pie sevis prātoju, Tagad esmu tikai Katrīna.

-Šeit,- māsa norādīja uz galdiņu, kas atradās pie loga, uz kuru pavērās skats uz Parīzes ieliņām. Apsēdāmies uz ādas krēsliem un ķērāmies klāt ēdienkaršu pētīšanai. Es skaļi iesmējos. Un ko gan es citu gaidīju?

Māsa uzmeta man jautājošu skatienu,- Te viss ir franciski,- es pasmējos,- Kā mēs to sapratīsim?

-Varbūt jums vajag palīdzību?- tas pats puisis, kurš man bija palīdzējis, mūs uzrunāja, sēžot pie galdiņa blakus. Nespēdama runāt, pamāju ar galvu, un, pirms sagaidīt, kamēr puisis pienāk pie mums, pamanīju Elīzas acīs apmierinātu skatu. Puisis apsēdās man blakus un, turot ēdienkarti rokās, stāstīja man par ēdieniem, kas tur tika piedāvāti.

-Šis,- puisis angliski sacīja,- Šis ir tas, ko es pats izvēlos parasti. Svaigi cepti kruasāni ar franču sieru, un sīpolu zupa. Vai arī austeres. Tās ir ļoti garšīgas.

-Austeres?- es muļķīgi vaicāju,- Tās ir tās, kas dzīvo jūrā?- es pajautāju. Puisis iesmējās un pamāja ar galvu,- Vai tad tās var ēst?

-Protams var,- puisis sacīja,- Starp citu, mani sauc Aleksandrs.

-Katrīna,- es paspiedu viņa roku.- Un šī ir mana māsa Elīza.

Puisis negribīgi novērsās no manis un noskūpstīja māsas roku,- Prieks iepazīties,- viņš māsai uzsmaidīja un skatiens atgriezās pie manis. Puisis uzsita gaisā knipi un pēc pāris sekundēm pie mums pienāca viesmīlis. Aleksandrs tekošā franču valodā pasūtīja ēdienu un apmierināts paskatījās uz mani.

-Meitenes no Latvijas,- puisis atzinīgi teica, skaidrā latviešu valodā,- Patīkami satikt savējos.

-Tu esi latvietis?- es izbrīnīta vaicāju. Aleksandrs pamāja ar galvu,- Bet tev ir britu akcents. Un tu runā franciski!-

-Nu un?- Aleksandrs pajautāja,- Kaut kā jau jāsarunājas ar cilvēkiem. Vai ne?

Gribēju kaut ko viņam atteikt, bet viesmīle nolika mūsu priekšā milzīgu šķīvi ar gliemežvākiem līdzīgām figūriņām, kurās bija kaut kas pelēks un glumjš.

-Esi gatava ko iemācīties?- Aleksandrs piedāvājās un paņēma austeri rokā.- Atliec galvu.- puisis pamācīja. Negribīgi paklausīju un aizvēru acis.- Rij nost,- Aleksandrs sacīja un es jutu auksto, glumo gliemi man mutē. Nesakodusi to, noriju un sajutu mutē sāļu jūras piegaršu. Tikai kaut kā trūka.

-Nu kā?- Aleksandrs apvaicājās. Pamāju ar galvu un pasniedzos pēc vēl vienas. Puisis pasniedza man citrona šķēlīti,- Uzspied mazliet citronu sulas.

-Es arī drīkstu iemācīties?- Elīza pavaicāja. Aleksandrs pārsēdās pie māsas un izdarīja viņai to pašu, ko bija iemācījis man. Austeres garšoja dievīgi. Tās bija ļoti gardas. Un man kārojās vēl.

-Meitenes,- puisis lietišķi teica,- Man jūs jāpamet,- viņš piebilda,- Bet es jums atstāšu mājas adresi. Šovakar mums būs latviešu ballīte. Esat mīļi gaidītas,- puisis pielieca galvu,- Katrīna un Elīza,- viņš noteica un, piecēlies kājās, izņēma banknoti no kabatas un uzlika to uz galda,- Meitenēm nepiedienas maksāt par ēdienu,- puisis pasmējās un devās prom. Zem banknotes atradu lapiņu, uz kuras Aleksandrs bija uzrakstījis savu adresi.

-Nekur mēs nebrauksim,- Elīza uzstāja.- Man ar tevi ir jārunā.,- māsa kļuva nopietna, un tas mani mazliet izbiedēja,- Es gribēju ar to sākt, bet Aleksandrs iejaucās.

-Par ko ir runa?- es nesapratu un apēdu vēl vienu austeri.

-Es nozagu tavu motociklu,- māsa sacīja,- Man vajadzēja naudu manam un Ēvalda dzīvoklim,-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-30/697769