http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-22/696622
Tev šķiet, ka mani pazīsti (23)6
Prāts ir mans ienaidnieks.
Neveikli. Šķiet, ka šis ir ideāls vārds, ar ko raksturot situāciju, kas valdīja mūsu viesistabā. Elīza meta skatienu te uz mani, te uz Kristiānu, un izskatījās, ka māsa no sajūsmas vai staro, jo nu bija pierādījies tas, ko viņa tik dedzīgi gribēja pierādīt vecākiem – to, ka man ir draugs. Visupirms, Kristiāns nebija mans draugs, pat ne mans paziņa. Otrkārt, šis nebija randiņš. Man vienkārši vajadzēja izciest šo mokošo brīdi, lai varētu divatā viņu nostrostēt, lai uzzinātu, vai viņš bija tas, kurš paņēma manu motociklu. Man. Vajadzēja. Atbildes. Nevis. Visu. Šo.
-Labi,- es ierunājos pēc īsā klusuma brīža,- Mēs ar Kristiānu iesim uz manu istabu,- to pateikusi, paskatījos uz puisi,- Vai nāksi?- centos noslēpt to, ka griezu zobus, to pajautājot.
Puisis paraustīja plecus un veltīja apburošu smaidu manai ģimenei,- Paldies, Milleres kundze, kungs, Elīza, par uzņemšanu,- puisis pielieca galvu un piecēlās kājās. Pielēcu kājās un, satvērusi viņu aiz rokas, vedu augšup uz savu istabu. Jutu Elīzas skatienu duramies mugurā, bet centos to ignorēt. Ātri uzkāpu augšā pa trepēm, atrāvu vaļā savas istabas durvis un gandrīz iegrūdu Kristiānu savā istabā.
Aizvēru aiz sevis un, ar muguru pieplakusi durvīm, glūnēju uz Kristiānu, kurš bija apstulbis un stāvēja kā sālsstabs manas istabas viducī, nezinādams, ko iesākt.- Ko tu te dari?- es klusi, gandrīz šņācoši jautāju. Puisis nosmējās un apsēdās uz manas gultas,- Atbildi man!
-Atnācu atvainoties,- Kristiāns atteica,- Atvainoties par to, ka tevi aizstāvēju no tavas labākās draudzenes, kura tevi nolika no galvas līdz kājām,- viņš piebilda.
-Kāpēc?- es jautāju,- Es tev neesmu ne draudzene, ne paziņa, nekas. Tu pat tā reāli neesi ar mani runājis. Tu man neesi nekas, tāpat kā es tev.-
-Tā vis nesaki,-
-Es laikam esmu stulba, bet es to nesaprotu!-
Kristiāns nopūtās un paklapēja ar plaukstu pa vietu sev blakus,- Apsēdies.- viņš sacīja. Centos neizrādīt dusmas, ka viņš uzvedas kā despots manā istabā, bet man vajadzēja gūt atbildes, un vecāki bija audzinājuši norīt lepnumu. Pat pret totāliem kretīniem. Negribīgi apsēdos viņam blakus un Kristiāns pagriezās pret mani.
-Tātad,- viņš iesāka,- Kad tu sapratīsi, ka tu man patīc?
-Kad tu saklausīsi, ka tev saku, ka tu mani nemaz nepazīsti?-
Kristiāns apdomājās,- Tevi nemaz nevajag iepazīt. Tu esi kā atvērta grāmata.
-Kā tad tas būtu tagad jāsaprot?- es apvaicājos. Man nebija ne jausmas, ko viņš ar to domāja. Es nekad nebiju bijusi tik ekstraverta kā mana māsa. Ja neskaita pāris pēdējās nedēļas, es biju parasta puikmeitene kā visas meitenes noteiktā vecumā. Es neizrādīju atklāti savas intereses, ja neskaita motociklu, un neuzbāzos citiem ar savu viedokli. Tad ko viņš domāja?
-Tā vienkārši ir,- puisis mierīgi atteica,- Tu esi tik nolasāma, ka tev pašai tas kaitē.
-Ja jau esmu tik draņķīga, tad ko tu šeit dari?- es saīgņojos. Kāda jēga viņam bija man to teikt? Šis cilvēks nudien bija savāds,- Tu zini, kur ir durvis.
-Lūk,- Kristiāns nožestikulēja kaut ko ar rokām, it kā attēlojot sprādzienu,- Tas ir tas, par ko es runāju, un ko cenšos tev iegalvot. Tu esi tik paredzema!
-Ko tu tagad te muldi?-
-To, ka tu vienubrīd esi tāda, otru brīdi citāda. Pirms pusotras stundas tu man teici, ka es esmu slapjš suns, un tagad pati izbaudi manu klātbūtni savā istabā,-
-Izbaudīt ir spēcīgs vārds,- es atteicu,- Es izvēlētos teikt, ka paciešu.
-Tiešām?- puisis iekoda sev lūpā un mīlīgi pasmaidīja. Viņā pacēla roku manas sejas līmenī, uzlika plaukstu man uz vaiga, un piekļāva savas lūpas manējām. Salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, es nespēju pretoties. Viņa lūpas bija siltas un ļoti, ļoti maigas. Viņa rokas noslīdēja līdz maniem gurniem, un puisis mani viegli iecēla sev klēpī, aizāķēdams manas kājas ap savu vidukli. Manas rokas trīcēja, nezinot, ko darīt. Kā rīkoties. Visi jautājumi un vēlamās atbildes izskrēja no prāta. Bija tikai viņš. Viņš un viņš. Apliku rokas viņam ap kaklu, un negribīgi atrāvos no skūpsta.
-Katrīna,- Kristiāns klusi sacīja manu vārdu, neatvērdams acis,- Vai tu joprojām neciet manu sabiedrību?
-Aizveries,- es noņurdēju un šoreiz biju tā, kura noskūpstīja viņu. Puiša rokas novilka manu ādas jaku, atkailinot plecus, un viņa skūpsti sāka slīdēt arvien zemāk. Manas rokas darīja to, ko pašas vēlas, un noslīdēja līdz Kristiāna kreklam. Puisis mūs abus piecēla kājās un viņam kaut kas izkrita no kabatas. Traucēkļa izbiedēts, Kristiāns mani nolaida zemē, un, kad gribēju to pacelt, Kristiāna rokas bija ātrākas.
-Ko tu slēp?- es pavaicāju, cenzdamās atņemt viņam lapiņu. Kristiāns paliecās man pretim, atbalstīja savu pieri pret manējo un vērās man acīs,- Kristiān?- es viņu uzrunāju. Puisis noglaudīja man vaigu un pieglauda mani sev klāt. Nesapratu, kas noticis un paskatījos uz viņu, lai gūtu atbildes.- Ko tu slēp?
-Tev tas nav jāzina,- puisis teica,- Viss, kas tev bija jāzina, ir pateikts. Man ir jāiet,- puisis sacīja un atrāvies no manis, izgāja pa durvīm. Apstulbusi stāvēju savā istabā un skatījos uz durvīm, kuras viņš bija aiz sevis aizvēris.
Kas tas pie velna tikko bija?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-24/697041