Tetovējums (97)1

Viss, ko es vēlējos, bija normāla dzīve, jauns sākums, aizmirstot visus pagātnes mēslus, un dzīvojot pozitīvai nākotnei. Taču, jo vairāk es centos, jo vairāk es visu sačakarēju. Ja vainīga nebiju pati, apstākļi saklājās slāņos, kas radīja situācijas neciešamākas, kā tās bija. Evelīna uz mani bija dusmīga, Tailers bija kā tikšķoša laika bumba ar degošu degli, un tad mani pašas dēmoni, kas skrāpēja no iekšpuses, draudot izlauzties ārā. Vārdos izteikt nevar, cik ātri man nācās pieaugt un mainīties, lai spētu sagremot šo situāciju. Es pēc deviņiem mēnešiem kļūšu par māti, no vīrieša, kura dzīvība karājas mata galā. Un galu galā, es nebiju atradusi sevi.

Sakrustoju kājas un palūkojos pāri bortam uz liesmojošo saulrietu uz jūras malas. Saule izskatījās nereāla, kā milzīga, asiņu sarkana ugunsbumba, pieglaudusi vaigu tumši zilajam ūdenim. Bija pavēss, pūta maigs okeāna vējš, un visapkārt virmoja miers- visur, tikai ne manī.

-Atnesu tev jaku,- Tailers sacīja un aplika man ap pleciem ko mīkstu un siltu,- Nesaaukstējies, lūdzu.- viņš maigi, klusi palūdza, liekot man sajusties vēl draņķīgāk. Kā man bija apnikušas viņa divas sejas, vienubrīd viņš bija viss, ko es vēlos, nākamajā- cilvēks, kas mani biedēja, un ko es nepazinu. Es nezināju, kas viņš ir. es nezināju, kas esmu es pati. Un atkal es biju krustcelēs, tieši tur, kur es sāku pārrakstīt savu stāstu.- Nerunāsi ar mani, ja?

-Atstāj mani vienu,- es palūdzu, nepievēršot viņam skatienu,- Man vajag padomāt,-

-Tu te stāvi jau trīs stundas,-

-Stāvēšu vēl,- es nīgri uzstāju. Man nudien nebija garastāvokļa kašķēties, bet viņa uzstājīgums krita man uz nerviem,- Man šodien bijusi briesmīga diena, skaidrs?

-Es jau tev atvainojos,- viņš uzstāja, pienācis man klāt,- Nu ko man darīt? Krist ceļos un lūgt, lai man piedod, ja tu uz mani pat paskatīties nevari maznozīmīga strīda dēļ?

-Es jūs abus lūdzu pārstāt uzvesties kā bērniem, ne tu, ne Evelīna manī neklausījāties, liekot man justies kā pilnīgai idiotei. Lai kā es lūgtos, neviens no jums neapklusa.

-Tāds es esmu,- Tailers vienaldzīgi paraustīja plecus,- Es nespēju apstāties karstumā.

Uz šo es neko neatbildēju. Tā gribējās doties uz bāru piedzerties, taču es nedrīkstēju. Es vairs nedrīkstēju domāt par sevi, un šī atskārsme bija viena no visgrūtāk pieņemtajām. Man vajadzēja apslāpēt savu egoismu, un tas bija vesels izaicinājums.

-Labi, iešu iekšā,- Tailers beidzot izsprieda un noglāstīja man plecu,- Neuzkavējies ilgi..

Tieši šādi mirkļi man lika vēlēties, kaut mēs spētu saprasties labāk. Jau atkal tās viņa divas sejas lika man just konfliktu emocijās. Te es viņu mīlēju, te ienīdu. Nezināju, kuras sajūtas ir spēcīgākas. Es notrīsēju no pieskāriena, un ļāvu tam mirkli nogulsnēties atmiņās.

Kā es jutos? Es nezinu. Tas bija maigs, mīļš žests, ko aizēnoja mans aizvainojums par viņa uzvedību. Varbūt es vienkārši biju sakauta, noraidījumi no ārstu puses, negatīvā attieksme no Tailera, tas nedeva ne spēku, ne cerības. Tas mainīja visu, pretī nedodot neko.

Dziļi ieelpojusi , es aizvēru acis un atceros bērnību. Neizsapņotās fantāzijas par baltu kleitu, māju piepilsētā ar mīlošu skaistu princi pie sāniem. Un kā bija reāli? pilnīgi pretēji.

Pametu skatienu uz klāju, lai pamanītu, ka tur neviena nav, un tad palūkojos uz zeltnesi, uz kura nebija gredzena. Negribot, prātā atsausa Evelīnas vārdi par to, ka nēsāju gandrīz miruša cilvēka mazuli. Tas nebija iecerēts, tas nebija ieplānots. Es to tā nespēju redzēt.

Mans bērns bija mana svētība.

Uzliku abas plaukstas uz vēdera un sāpjpilni pasmaidīju. Bija grūti iedomāties, ka manī pukst nevis viena, bet divas sirdis. Vēders vēl bija plakans, bez liecībām, ka kļūšu par māti. Taču bija sirdij silti to apzināties. Vai es būšu tāda, kā mana māte? Vai es pieļaušu tās pašas kļūdas un būšu laba savai meitai vai dēlam?

-Izskatās, ka man esi tikai tu,- es skumji sacīju un ļāvu asarai noritēt pāri vaigam. Šķita, ka vēders piepildās tauriņiem, un es nejauši atsaucu atmiņā nakti ar Taileru, kad mazulis tika ieņemts. Kā es jutos, cik mīlēta, skaista un laimīga es jutos viņa apskāvienā. Šī doma aizveda mani pie prātošanas, kāds Tailers būtu tēvs. Viņa neizsīkstošā mīlestība pret mani.. vai tā būtu arī pret mazuli? Vai tās būtu skumjas, ka viņa laiks tuvojas? Ka viņš neredzēs, kā meita vai dēls piedzīvo pirmās sāpes? Izlaidumus un kāzas? Satiek draugus un piedzīvo vilšanos?- Mans ķermenis veidojas ap tevi.. tavas rociņas, acis, kājas un sirds veidojas manī. Mans ķermenis ir tavas mājas. tu allaž būsi ar mani.. Tu mani nekad nepievilsi.. bet vai es būšu laba tev?- es klusi prātoju, glāstīdama vēderu.- Tu esi mana sirds. tu esi..viss, kas man ir..

Man ap pleciem apvijās rokas, un es sāji nopūtos. Atspiedu galvu pret māsas augumu un vienkārši centos savākties. Evelīna mani tā allaž samīļoja, kad es biju maziņa, un viņai sūdzējos, ka kaimiņu puikas mani neņēma futbola komandā. Man šo apskāvienu neizsakāmi trūka.

-Ejam,- māsa aicināja, neuzdodama liekus jautājumus. Es pagriezos pret viņu, un samanīju skumjas viņas acīs,- Nāc, gribu tev ko parādīt.- viņa aicināja, saņemdama manu roku. Negribīgi to satvēru un devos atpakaļ, pa brīžam uzmetot skatienu aizejošajam horizontam.

Taču lielāks pārsteigums mani gaidīja aiz klāja durvīm, kur bija sapulcējušies ļoti daudz cilvēku, it kā kaut ko gaidītu. Izbīlī, es palūkojos uz māsu, gaidīdama paskaidrojumus, taču viņa tikai nosmīnēja, viegli pastumjot mani uz priekšu, līdz es burtiski iekritu Taileram rokās.

-Piedod,- es automātiski atvainojos, kad viņš mani uzķēra. Draugs mīļi pasmaidīja un sakļāva manu seju plaukstās,- Kas notiek? Vai kādas problēmas ar prāmi?

-Nekādu problēmu nav,- viņš siltā, mīļā balsī sacīja,- Viss ir kārtībā.

-Tad kas notiek?- es vēlreiz vaicāju, ielūkodamās viņam tieši acīs. Šķita, ka sirdspuksti dun man ausīs,- Tailer, kas tev aiz ādas?

Man par atbildi, viņš noskūpstīja man pieri un noliecās uz ceļa, lai no kabatas izvilktu melnu kastīti, ar otru neatlaizdams manu roku. Es aizturēju elpu, valdīdama emocijas sevī, jo vien tagad man prātā viss noskaidrojās, kā savijot ķēdes posmiņus.

-Spensere Violeta Baltierra,- viņš mani uzrunāja,- Vai tu ņemsi šo kretīnu mīlēt ikdienas, cik vien būs dotas, gan nabadzībā, gan pārticībā, veselībā un slimībā, līdz mūžība mūs šķirs?- viņš cerīgi vaicāja un atvēra kastīti, kur gaismas starus noķēra mans gredzens. Mans gredzens, kurš ne būt nelīdzinājās tam, ko biju redzējusi iepriekš. Tas bija mazs, vienkāršs sudraba riņķītis ar vienu stikla rozīti.

Beidzot es no sirds pasmaidīju, un, zaudējusi valodu, pamāju ar galvu, kad nekavējoties tiku iecelta apskāvienā un apbērta ar aplausu jūru. Paslēpu seju Taileram pie kakla, un beidzot apraudājos no laimes.

Un es iemīlējos vēlreiz. No jauna, bez nosacījumiem un uz mūžiem. Lai cik ilgs laiks tas būtu.

Nu, ko, mīļie, vēl trīs nodaļas, un šis stāsts būs izstāstīts. Neko daudz par beigām neteikšu, taču, varu garantēt, būs kas nebijis un grandiozs. Ceru, ka esat tikpat lielās gaidās, kā es. Paldies Jums, kas palikuši ar Spenseri visa stāsta garumā, gan viņas bēdās, gan priekos, un nebeidzamajās likstās.

Paldies Jums.